Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
Eigits Dāvis Timermanis
Pēdējās izmaiņas veiktas:
24.01.2017
Eigits Dāvis Timermanis.
Eigits Dāvis Timermanis.
Dāvīds un Valija Timermaņi 1937. vai 1938.gadā (Eigita Dāvja Timermaņa vecāki).
Dāvīds Timermaņis 1932.gadā (Eigita Dāvja Timermaņa tēvs).

Mecenāts Eigits Dāvis Timermanis par savu dzīvi stāsta:

"Mans vectēvs - Dāvids Timermanis, dzimis 1863. gadā, Cēsīs, zemnieka ģimenē, mācījies Cēsu Bērzaines ģimnāzijā. 1882. gadā iestājies brīvprātīgajā kara dienestā. Pēc mācībām virsnieku skolā  sasniedzis apakšpulkveža pakāpi cara armijā. Komandējumā Mandžūrijā viņš satika Kristīni Ozolu, dz. 1872.g., kura strādāja tur kā mājskolotāja. Viņi tika salaulāti 1904. gadā, Dāvids turpināja kalpot armijā. Ģimenē dzima divas meitas- Ilze, 1905.g. un Austra, 1907.g. 1908. gada oktobrī, komandējumā Rezaņā, Dāvids nomira, kur arī ir apglabāts. Kristīne ar meitām atgriezās Rīgā, kur 1909.g. 8. jūnijā piedzima Roberts Dāvīds, savu tēvu viņš nekad nesatika. Ģimene drīz pārcēlās uz Cēsīm, turpināja dzīvi diezgan ierobežotos apstākļos. Pēc Bērzaines vidusskolas pabeigšanas 1926. gadā Dāvīds iestājās Latvijas Kara skolā, kuru ļoti sekmīgi pabeidza 1929. gadā. Viņš tika nosūtīts uz  Daugavpils Jātnieku pulku, bet 1931. gadā pārgāja uz Aviācijas Skolu, pabeidzot to ar virsleitnanta pakāpi. 1932. g. Dāvīds iesāka studijas Latvijas Universitātē, tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, tautsaimniecības nodaļā, kuru pabeidza 1937. gadā. 1931.g. Ziemassvētkos Dāvīds satika Valiju Vilensons, dz.1912.g. Rīgā. 1933.gadā Dāvīds cieta smagā avārijā, pēc kuras 9 mēnešus pavadīja slimnīcā, 1934. Gadā, kad Dāvīds atveseļojās viņi ar Valiju salaulājās.

Ģimenē piedzima Eigits Dāvis (Goga), 1935.g. un Ivonna Aija, 1936.g.abi dzimuši Rīgā. Dāvīds turpināja dienestu Aviācijas Pulkā līdz 1938.g. augustam, kad tika pārcelts uz Tehniskās divīzijas štābu, (ģen. Kureļa adj.). Krievu karaspēkam ienākot Latvijā, Dāvīds uz īsu laiku 1940. gadā tika atkal pārcelts uz Aviācijas Pulku, bet tad 1941.g. sākumā tika atlaists no dienesta. Laimīgā kārtā, piesardzīgi dzīvojot netika noķerts un izsūtīts. Dāvīds 1937. gadā atsāka studijas, taču Padomju okupācijas dēļ tās nepabeidza.

Kad 1942. gada sākumā sāka veidot latviešu “policijas” bataljonus Dāvīds pieteicās un pildīja 3. rotas komandiera pienākumus 270. sapieru bataljonā līdz kara beigām, kad Dāvīds uzsāka Partizānu gaitas. Pārejot no Kurzemes uz  Madonas/Lubānas apvidu, Dāvīds sekmīgi vadīja Latvijas Tēvzemes Sargu (partizānu) apvienības veidošanu un darbību. Nodevības dēļ, Dāvīdu nošāva pie Saulīšu mājām, Barkavas pagastā 1945.gada 25.decembrī. Viņa dusas vieta nav zināma, bet viņa atmiņa dzīvos vēl ilgi, kā ģimenē, tā “Tērvetiešos” un citos ar kuriem šis Tēvijas Sargs bija ticies.

Manas agrās bērnības atmiņas ir gaišas un priecīgas, augot siltā ģimenes gaisotnē, Pārdaugavā, Nordeķos. Jau no mazām dienām bija saskare ar lidmašīnām un lidlaukiem, tā tas izveidojās par manu “mūža ceļu”. Savu skološanos sāku Spilves pamatskolā, bet 1944.gadā, frontei tuvojoties Rīgai, mammīte mani un māsu paņēma uz laukiem - Odziņu mājām, Saldus pagastā, kur pavadījām satrauktu vasaru. Šīs bija Vilensonu ģimenes mājas, kur bija dzimis mans otrais vectēvs - Jānis Vilensons - 1860. gadā. Jānis bija viens no jaunākiem septiņu bērnu ģimenē, kad tēvs nomira 1876. gadā. Māte ar visiem bērniem tika izlikta no mājām drīz pēc tam, pārcēlās uz Rīgu. Jānis izmācījās par dzirnavnieku un strādāja netālu no Rīgas. Rīgā Jānis satikās ar Kristīni Leimani, dz. 1876.gadā, Burtniekos, salaulājās 1902. gadā, viņu ģimenē bija trīs bērni - Lidija 1905-1909.g., Jānis,dz,1910.g. un Valija, dz.1912. g. Vectēvs atvēra veikalu Nordeķos, nodarbojās arī ar dārzniecību, un turēja pāris govis. Abu vecāku smago pūļu rezultātā, Jānis varēja atļauties nopirkt zemes gabalus netālu no ģimenes mājas Nordeķos 1928. gadā. Zemi vectēvs novēlēja saviem bērniem 1937. gadā un aizgāja mūžībā 1939. gadā.

Karš turpināja tuvoties un nākotnes apsvērumu dēļ, sāka veidot mūsu tālāko dzīvi, kad 1944. gada decembra vidū atstājām Liepāju, ceļā uz Vāciju, Dancigu. No turienes nonācām Chemnitz’ā,Saksijā un Tā Kunga sargāšanā pavadījām drausmīgus nākošos četrus mēnešus līdz kara beigām.

Karam beidzoties, mēs atradāmies amerikāņu okupētā zonā, un tā varējām kājām doties uz rietumiem, cauri Jenai, Veimārai līdz Gotha’i, kur mūs savā gādībā pārņēma amerikāņu militārā pārvalde. Kādas sešas nedēļas braukājām uz priekšu-atpakaļ, kamēr nonācām Fišbachas nometnē, tuvu Nirnbergai. Tā bija ap 1000-1200 iedzīvotāju liela latviešu nometne, UNRRA’s organizācijas apgādāta. Nometnes vadība bija pašu iedzīvotāju ziņā, tur bija pamatskola, vidusskola, slimnīca, baznīcas, koris, teātris, gaidas, skauti, nometnes policija, amatnieku un daiļamatnieku apmācības.

Kārļa Skalbes pamatskolu pabeidzu īsi pirms mammītes, māsas un manas izbraukšanas uz Austrāliju 1949.g. sākumā. Ceļā bijām ap trīs mēnešus, caur tranzīta un pārbaudes nometnēm Vācijā un Itālijā. Mūsu kuģis „Nelly” bija pirmajā  braucienā pēc pārbūves no labības uz ļaužu pārvedēju, 1500 pasažieriem gāja visādi. Pēc mēneša iebraucām uz Melburnu, tālāk uz nometni Cowrā, kādus 600 km uz ziemeļiem. Tur atsāku skolas gaitas ģimnāzijā, mazā lauku pilsētiņā. 1951. gadā pārcēlāmies uz Sidneju, kur nogāju vēl gadu ģimnāzijā, bet 1952. gada sākumā sāku aviācijas mehāniķa mācekļa kursu pie QANTAS EMPIRE AIRWAYS - tagad QANTAS. Biju pirmais māceklis, kurš nebija Austrālijas pavalstnieks. Blakus aroda skolas kursam pabeidzu ģimnāziju/matrikulāciju, bet tā kā darba iespējas šeit bija loti ierobežotas, studijas neturpināju.

QANTAS lidoja visapkārt pasaulei, darbiniekus /pārstāvjus vajadzēja visur, kur bija pieturas. Tā pirmo pusotru gadus pēc mācību pabeigšanas pavadīju Indonēzijā, pēc tam komandējumos dažādos posmos Austrālijā, Cocos Salā – Indijas okeānā, San Francisco, pāris gadus Singapūrā. Kopā šajā firmā nostrādāju 18 gadus. Pa šo laiku, Pertā satikos ar holandiešu meiteni, Ansie VanHalteren, dz 1942. g. un 1963. g. salaulājamies. Ģimenē piedzima Jānis Dāvis 1964. gadā un Daina Susan, 1966. gadā. Lai arī turpinot savu izvēlēto amatu lēnām „kāpu uz augšu”, vēlējos pārcelties uz „Operations Department’u”, lidot kā „flight engineer”- latviski domāju sauc- „bort inžinieris”. Mani darba devēji to negribēja pieļaut, un tā 1969. gada beigās atstāju QANTAS un pārcēlos uz Hong Kongu, pieņemot darba piedāvājumu no CATHAY PACIFIC AIRWAYS, kas bija ātri augoša, reģionālā gaisa līnija.

Tā bija liela pārmaiņa, pārceļoties uz dzīvi atkal citā pasaules malā, vidē, kultūrā, ar citādāku skolu iekārtu, bet tā kā tur bija ap 100 000 „expats”, lielāko tiesu angļu un amerikāņu izcelsmes, tad ātri varējām pielāgoties. CATHAY bija augusi ļoti ātri, iegādājoties divus CONVAIR 880  lidaparātus, kopā astoņus, mūsu kurss šos lidaparātus apkalpoja. Gadu vēlāk sāka iegādāties BOEING B707 lidaparātus. Ar tiem sākās garāki lidojumi - uz Austrāliju, plašāk pa Āziju, un uz Vidusaustrumiem. Kad firma iegādājās BOEING B747 lidaparātus 1979. gadā, mēs apkalpojām gandrīz visu pasauli, Eiropā- Londonu, Parīzi, Romu, Frankfurti, Amerikā Vankuveru, San Francisco, Āzijas pilsētas, Austrāliju, ļoti garus lidojumus, daudz naktī.

Bērni pabeidza pamatskolas šeit Hong Kongā, pārcēlās uz Pertu, kur bija dzimuši, turpināt ģimnāzijas gaitas, lai gan daudzās brīvdienas varēja izmantot atbraukt „mājās”.

Lai kā, mūsu ģimenes dzīve pārtrūka 1977. gadā. Laimīgā kārtā mēs bijām savākuši kopā grupu šejienes latviešus, no dažādām zemēm, skaitā svārstīgu, ap 12-18, turpinājām sabiedrisku dzīvi, latviskā garā. Tā kā es biju šeit  dzīvojis visilgāk, man bija „vecākā” loma. No visām malām braucēji zināja kur sazvanīt Gogu. Tā caur draugu draugiem satikos ar Māru Liberts, dz. 1944. g. Rīgā. Mārīte atbrauca uz Hong Kongu uz pāris gadiem, vadīt skaistuma kopšanas salonu. Mēs ar viņu salaulājāmies 1982.gadā. Tas bija 30 gadus atpakaļ, un mēs vēl joprojām tā labi saprotamies. Mūsu latviešu draugu pulciņš turpināja draudzēties līdz pat mūsu aizbraukšanai, apciemojot vēlāk gan stingri samazinājies.

Mans darba devējs auga no spēka spēkā - man ir zināms gandarījums, ka man bija izdevība  pielikt savu daļu šajā pieaugumā profesionālā līmenī. Kopā nolidoju pāri par 13 000 stundām. Atstājot Hong Kongu 1991. gadā, pēc turpat 22 gadiem, firmai bija pāri par 100 lidaparātu un 1 200 tehniskie apkalpes locekļi.

Atgriezāmies Austrālijā 1991. gada beigās, apmetāmies Sidnejā, atsākām parastākas ģimenes attiecības ar abām mammītēm, kuras bija pacietīgi gaidījušas gadiem mūsu mājās nākšanu. Manas mammītes, Valijas dz. Vilensons, veselība bija bijusi samērā trausla no mazām dienām, jau studiju laikā viņai bija jāpavada laika posms sanatorijā, cīnoties ar tuberkulozi. Viņas studiju sākumu neatceros, bet tas bija dabaszinātņu fakultātē. Pēc studiju nobeigšanas Valija turpināja strādāt dabaszinātņu fakultātē, ka arī vākt  kopā materiālu savam maģistra darbam. Mammīte bija ļoti stingri audzināta, ļoti ticīga, tas deva viņai spēku un izturību tikt galā ar kara izraisītām dzīves pārmaiņām, pārdzīvot kara beigu posmu, pārcelties uz jauno zemi un izaudzināt bērnus. Pēdējos deviņus gadus mammīte pavadīja zem mūsu „spārna”, līdz aizmiga 94 gadu vecumā, 2006 gadā.

Mūsu „atvaļinājuma” dzīves posms nu jau ir ritējis 21 gadus, šeit Sidnejā darbojos latviešu biedrībā, dziedu  Sidnejas lat. vīru korī- SLVK, kā arī  darbojos Sidnejas Ev. Lut. Latviešu draudzē, kur patlaban esmu draudzes priekšnieks. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas palīdzēju ar grāmatu izdošanu Latvijā Gunāram Freimanim un Atim Skalbergam. Pēc 2000. gada apvienojos ar Jāni Vējiņu, atbalstījām kopējus mērķus - veicināt  Zemessargu un Jaunsargu darbošanos, kā arī ar militāra satura grāmatu izdošanu vai atkalizdošanu un dāvināšanu skolām, bibliotēkām, armijas iestādēm, diplomātiskām pārstāvniecībām. Diemžēl, abus Jāni un Ainu Vējiņus aizsauca aizsaulē pārāk ātri, daudz kas palika nepaveikts.

1994. gadā manu atvaļinājumu pārtrauca izdevība strādāt pie AIR NEW ZEALAND firmas, pārvedot svētceļniekus no Indonēzijas uz Jeddu. Tā dabūju atkal būt Džakartā trīs mēnešus. Kad visi svētceļinieki bija atkal atgriezušies, ANZ pusi no mūsu apkalpēm paturēja vēl kādus sešus mēnešus, lidojot Klusā Okeāna ceļus, no Auklandes uz Koreju, Austrāliju un Honolulu, Los Angeles – tā bija gluži negaidīta, pārsteidzoša, patīkama izdevība vēl pastrādāt kopā ar citiem - „atvaļinātiem” apkalpes locekļiem. Kopš tās izdevības jau ir pagājuši 18 gadi.

Tā mēs lēnām turpinām ikdienas dzīvi, krājam vasaras, un skatāmies uz mūsu jauno paaudzi augam. Abi bērni - Jānis un Daina - ir pabeiguši universitāti, abi ar Master of Business grādu, un vecākā mazmeita Alicia studē unversitātē, izglītības nozarē."

Atbalsts 

2012. gada nogalē LU Fonds dāvinājumā no Eigita Dāvja Timermaņa saņēma trīs zemes īpašumus, no kuru nestajiem augļiem turpmāk tiks sniegts atbalsts izciliem studentiem, kas veic tautsaimniecībai nozīmīgus pētījumus.

Pateicoties Eigita Dāvja Timermaņa EUR 7867,21 atbalstam, divi vēsturnieki - Andris Rūtiņš un Ēriks Jēkabsons - apkopo esošos un arhīva materiālus, lai 2015.gada nogalē izdotu grāmatu par kapteini Dāvidu Timermani. Grāmata būs interesanta ikvienam, kam interesē 20.gadsimta 1.puses Latvijas militārā vēsture un nacionālās pretošanās kustības vēsture.

2017. gadā Eigits Dāvis Timermanis izveido stipendiju LU doktorantiem un doktora grāda pretendentiem konkurētspējas pētījumu veikšanai sociālajās zinātnēs.