Mecenātu stāsti

Pirmās „Ceļamaizes” stipendijas 2005./06. akad. g. tika nodibinātas, pateicoties Anna Justīne Čakste Rollins „Kāvuša izglītības fondam” un ievērojamas Latvijas Universitātes labdares – aizsaulē aizgājušās Minnas Matildes Vilhelmīnes Petkevičs – novēlējumam.

Vaira Kristofere Pelēķis 

Par sadarbības aizsākumu ar Latvijas Universitātes Fondu stāsta Vaira Kristofere Pelēķis, LU Fonda stipendiju programmas „Ceļamaize” mecenāte: „Esmu vienmēr atbalstījusi dažādus projektus, kas saistās ar Latviju, it sevišķi ar izglītību. Kopš aiziešanas pensijā 1995.gadā esmu ļoti intensīvi piedalījusies labdarības (medicīnas, baznīcas, bērnu namu, stipendiju u.c.) projektos. 2006.gadā savā 70.dzimšanas dienā nolēmu dot Latvijas Universitātei sava tēva Kārļa Pelēķa stipendiju, jo tēvs bija pirmais, kas no ģimenes aizgāja studēt un viņš vienmēr bija ļoti lepns par to.”

Vaira Pelēķis-Kristofere savulaik saņēma palīdzīgu roku, tādējādi rodot iespēju saņemt doktora grādu un kļūt par patoloģi, šobrīd viņa palīdz studentiem Latvijā. Mecenāte atceras, ka pašas finansiālie apstākļi ceļā uz augstākās izglītības ieguvi nebija viegli, un novērtē cilvēkus, kas viņai palīdzēja sasniegt mērķi: „Kad es studēju, mani finansiālie apstākļi bija ļoti bēdīgi. Bija gadījumi un cilvēki, kas radīja iespēju, lai es studētu. Tagad ir mana reize mēģināt dot šo iespēju latviešu jaunatnei.”

Vaira Pelēķis-Kristofere uzskata, ka ikvienam Latvijas Universitātes absolventam, kurš pelna naudu ar iegūtajām zināšanām, vajadzētu atcerēties savu universitāti. "Ja katrs absolvents gadā ziedotu kaut pārdesmit latus Latvijas Universitātes Fondam, tad laimīgu studentu, kuriem stipendija, iespējams, ir vienīgais glābiņš, būtu krietni vairāk. Amerikā šāda prakse ir populāra un cilvēki neaizmirst savu zināšanu māti, tiklīdz saņēmuši diplomu," uzskata Vaira Pelēķis-Kristofere.

Vaira Inta Kristofere Pelēķis vēlējums stipendiātiem:

Novērtējiet šo iespēju iegūt izglītību, pielietojiet iegūto un strādājiet pašapzinīgi savā valstī! 

 

Minna Matilde Vilhelmīne Petkēvičs (1860 - 1943)

Stāsts par vienkāršu sievieti no laukiem, par viņas nepiepildīto sapni par izglītību un vēlējumu no sava nama augļiem izglītot Latvijas topošo inteliģento paaudzi. Minna Matilde Vilhelmīne Petkēvičs - LU Fonda mecenāte, par kuru mums pastāstīja Rūta Krastiņa, Latvijas Universitātes pilnvarotā pārvaldniece Minnas Vilhelmīnes Matildes Petkēvičas novēlētajā īpašumā K.Barona 28, 28A, Rīgā.

Minna Matilde Vilhelmīne Petkēvičs dzimusi 1860.gada 9.septembrī Salaspils pagastā nabadzīgā trīs bērnu ģimenē. Trūcīgo apstākļu dēļ viņai nebija iespējas izglītoties. Savā testamentā viņa raksta „(..) savu mantu esmu ieguvusi ilgos gados, sūri-grūti strādādama un taupīdama, tādēļ mana vēlēšanās un griba ir, lai šis īpašums pēc manas nāves saglabātos arī uz turpmākiem laikiem, nenonāktu svešās rokās vai arī netiktu izlietots tā, kā es to nebūtu vēlējusies.” Lai gan vēlākos gados viņas dzīves apstākļi uzlabojās, viņa apprecējās un piedzima divi dēli, tomēr Minna Matilde  Vilhelmīne nespēja iedzīvoties augstākajā sabiedrībā - bez izglītības dzīve šķita nepanesami grūta.

Par to, cik lielu nozīmi viņa piešķīra izglītībai, liecina arī fakts, ka testamentā dēliem par pienākumu uzliek izmaksāt mazmeitai tādus līdzekļus, lai viņa varētu iegūt augstāko izglītību izvēlētajā nozarē.

Klātesot Petkēvičas nama arhitektam Eiženam Laubem, gadu pirms savas nāves viņa ieraksta savā testamentā „(..) lai daļa no mana īpašuma ienākumiem tiktu izlietota trūcīgu latviešu studentu vai audzēkņu pabalstam. (..) un lieku pie sirds saviem mantiniekiem ievērot šo manu pēdējās gribas rīkojumu un to respektēt.” Tas bija laiks, kad īpašums jau bija atņemts (nacionalizēts). Savu pēdējo gribu viņa sāk ar vārdiem „Ja tiktu atdots atpakaļ”. Viņa nebija zaudējusi cerību, ka Latvijā pienāks laiki, kad tiks atgūti atņemtie īpašumi.

 M.M.V.Petkevičs mirst 83 gadu vecumā, 1943.gada 10.maijā, apglabāta Rīgas Lielajos kapos. Padomju laikā Lielajos kapos izbūvēja parku un viņas kapa vieta vairs nav atrodama.

 Es ceru, ka ar Latvijas Universitātes Zinātnes un vēstures muzeja atbalstu mēs atradīsim vēl daudz ko interesantu par šīs cienījamās kundzes dzīvi, lai arī gandrīz visi tuvākie radinieki ir miruši.

Ceļš līdz īpašumu atgūšanai

Tikai pēc 55 gadiem īpašumi atkal nonāk ģimenes rokās kā bija cerējusi Petkēvičas kundze. 1992.gadā tika uziets 1943.gada 14.jūlija Rīgas apgabaltiesas sēdes protokols par 1943.gada 10.maijā Rīgā mirušās M.M.V.Petkevičas (dzim. Melli) testamenta lietu. Bija nepieciešams laiks, lai apzinātu un atrastu visus dzīvos mantiniekus.

 Ar Rīgas Domes 1995.gada 17.oktobra lēmumu Latvijas Universitātei tiek nodota īpašumā 1/3 daļa no nekustamā īpašuma K.Barona ielā 28,28A, Rīgā.

Īpašumu apsaimniekošana

Testamenta izpilde nebūtu iespējama, ja nebūtu, kas šo īpašumu pārvalda, apsaimnieko un ienākumus no apsaimniekošanas nesavtīgi nenovirza tam nolūkam, kādam to bija novēlējusi Minna Matilde Vilhelmīne Petkēvičs.

Pārvaldīt un apsaimniekot nekustamo īpašumu ir viens no grūtākajiem un tajā pat laikā interesantākajiem darbiem, jo šajā darbā ir nepieciešamas daudz zināšanu. Protams, viena no galvenajām ir būvzinība, jo ir jāpārzin pārvaldamais īpašums, jābūt pamatzināšanām grāmatvedībā, jāorientējas juridiskajos jautājumos, saskarsmē, menedžmentā. Bet to var panākt tikai ar laiku un pieredzi. Mums, kas sākām šo darbu nekustamo īpašumu denacionalizācijas laikā, tas bija tas pats, kas lēkt ūdenī, neprotot peldēt. Bet laiks pats visu sakārtoja, piespieda papildus mācīties, sevišķi mums, kas uzsāka šo jauno, nevienam vēl nepazīstamo profesiju.

Varu pilnīgi piekrist rakstnieka Andre Moruā vārdiem, kas raksturo manu izvēli 1995.gadā pieņemt šo darbu: „Dzīve ir pārāk īsa, lai to izniekotu. Mēs taču dzīvojam šai pasaulē, kur mums atvēlēti tikai nedaudz gadu desmiti, un zaudējam daudz neatgūstamu stundu, gremžoties par to, kas pēc gada nebūs prātā ne mums, ne citiem. Veltīsim savu dzīvi vērtīgākai rīcībai un jūtām, lielām domām, īstai aizrautībai un darbiem, kas pardzīvos mūs pašus!”

Pārņēmu  šo īpašumu ar lieliem parādiem, ēkas tehniski bija ļoti sliktā stāvoklī. Bet tas mani nesatrauca, es tikai redzēju, cik man šeit būs daudz darba. Saplānots tika daudz, bet reālā dzīve ienesa savas korekcijas, jo bija jāatrod neskaitāmi kompromisi starp līdzīpašniekiem, īpašniekiem un īrniekiem, nonmiekiem, īpašumu un valsts institūcijām, ienākumiem īpašniekiem un nepieciešamiem ēku remontiem.

Pirmais materiālais atbalsts LU studentiem

 Atceros, ka pirmo naudu – 300 latus, ko ieņēmām 1995.gadā, nekavējoties pārskaitīju Latvijas Universitātei, lai ātrāk kāds trūcīgs students varētu mācīties.

Pa šiem gadiem īpašums ir savests kārtībā un darbs tiks turpināts, lai namu uzturētu tehniski labā stāvoklī un tas dotu augļus. Ir liels gandarījums manam darbam, ja īpašuma apsaimniekošanas rezultātā, ir iespējams katru gadu trūcīgiem studentiem piešķirt stipendijas  - 2008.gadā stipendijas saņēma 23  studenti.

Ar Latvija Universitātes Fondu sadarbība aizsākās 2006.gadā. Savukārt ciešāka sadarbība, iesaistoties komisijas darbā studentu pieteikumu stipendijām izvērtēšanā, turpmāko ieceru plānošanā, citu sadarbības veidu meklēšanā, sākās 2008.gadā. Ar kopējiem spēkiem iespēju robežās ir iekārtotas Latvijas Universitātes Fonda telpas Barona ielā 28A.

Nekad neizstājieties no spēles, stipendiāti!

Jaunajiem studentiem, kas saņēmuši M.M.V.Petkēvičs stipendiju, es novēlu: „Padomājiet par to, cik daudz (ne jau naudas izteiksmē) jums ir dots! Kad apjautīsit savu bagātību, saule iznirs no mākoņiem, diena kļūs gaišāka, jūs pasmaidīsit un spēsit saņemties, lai dzīvotu tādu dzīvi, kādu Dievs jums ir lēmis - ar cieņu, gara spēku, drosmi un pašpaļāvību. Nekad neizstājieties no spēles!”

Horācija (65 - 8 pirms Kristus dzimšanas, kura labākais draugs un labdaris bija bagātais un ietekmīgais romiešu valsts darbinieks Mecenats (Maecenas))  vārdiem sakot: „Uzdrošinies būt gudrs, sāc! Tas, kurš vilcinās ar savas dzīves saprātīgu iekārtošanu, ir līdzīgs tādam cilvēkam, kurš, vēlēdamies tikt  otrā krastā, gaida, līdz aiztecēs visi upes ūdeņi, bet tā viļņodamās plūst un plūdīs mūžīgi.”

 
Rūta Krastiņa

Arnis Siksna

Arnis Siksna: Mecenātisms ir labākais ieguldījums, ko varam sniegt nākamajām paaudzēm

2006.gadā Arnim Siksnam pēc tikšanās ar bijušo Latvijas Universitātes (LU) rektoru prof.Ivaru Lāci un LU Fonda valdi Brisbanē un citos Austrālijas latviešu centros aizsākās sadarbība ar LU Fondu.

Uzzinot par LU Fonda darbu un stipendijām, it sevišķi par "Ceļamaizes" stipendijām trūcīgiem studentiem, vairākas Brisbanes latviešu organizācijas kopīgi saziedoja līdzekļus stipendijai viena semestra studijām (500 latus).

„Tā kā es pats pirmo universitātes grādu ieguvu, pateicoties Austrālijas valdības stipendijai, tad ļoti spilgti apzinos šādu stipendiju vērtību, it sevišķi Latvijas apstākļos. Tās dod vienīgo iespēju studentiem, kuru ģimenes nav turīgas, uzņemties un pabeigt studijas,” stāsta Arnis Siksna. Laika gaitā arvien vairāk pieaugusi interese par "Ceļamaizes" stipendiju programmu.

„Kad 2008.gada maijā svinēju savu 70 gadu jubileju, tad iedomājos - dāvanu vietā varētu lūgt viesus ziedot naudu "Ceļamaizes" stipendijai. Viņi šim mērķim bija ļoti atsaucīgi. Pēc dažiem mēnešiem mans Brisbanes paziņa Osvalds Freibergs, svinot savu 90 gadu jubileju, arī aicināja ziedot naudu stipendijai. Tā nu mums kopā sanāca līdzekļi 1000 latu "Ceļamaizes" stipendijai vesela gada studijām, kuru LU Fonds piešķīra 2008.gada septembrī. Ceram, ka ar savu rīcību esam devuši labu piemēru trūcīgu Latvijas studentu atbalstīšanai arī citiem latviešu "jubilāriem" nākotnē!” teic Arnis Siksna.

Arņa Siksnas vēlējums stipendiātiem:

„Vēlu, lai visi "Ceļamaizes" stipendiāti sekmīgi veiktu studijas un tās vēlāk turpinātu ar augstāku zinātnisku grādu iegūšanu, vienmēr paturot prātā, ka iegūtā izglītība ir vienīgā vērtība, kuru neviens nekad nevarēs jums atņemt, ja arī jūsu dzīves apstākļi nākotnē mainītos!”

Anna Justīne Čakste-Rollins

Anna Justīne Čakste-Rollins: Atbalstīt tos, kam vēlme mācīties ir dzīves mērķis

Anna Justīne Čakste-Rollins (ASV, Arizona) kopš 1992.gada sadarbībā ar Latvijas Sarkano Krustu veica labdarības misiju, pārvaldot Dienvidkalifornijā dzīvojošo latviešu Jāņa un Millijas Kāvušu izglītības un kultūras fondu. Fonda mērķis bija atbalstīt Latvijas daudzbērnu ģimenes, kurās aug talantīgi bērni un kurās katrs ģimenes loceklis mīl darbu, dzimto novadu un vēlās iegūt izglītību.

Jāņa un Millijas Kāvušu dzimtas saknes nāk no Zemgales. Otrā pasaules kara beigās viņi aizceļoja no Latvijas un strādāja ASV. Kāvušu ģimenei nebija atvases, tāpēc viņu vēlme mūža garumā bija, dzīvojot pieticīgi, savus mūža ietaupījumus novēlēt daudzbērnu ģimeņu atbalstam Latvijā, lai veicinātu jauniešu studijas.

Pārvaldot Kāvuša izglītības un kultūras fondu, Anna Čakste-Rollins izvēlējās jauniešus, kuriem izglītības iegūšana bija apgrūtināta, bet vēlme mācīties – dzīves mērķis.

A.Čakstei-Rollins īpaša interese bija par mazturīgiem un grūtos apstākļos esošiem studentiem, kuri zinības iegūst Latvijas Universitātē (LU), jo viņas ģimenei atmiņas ar LU saistās ar vectēvu Jāni Čaksti, kurš savā laikā lasīja lekcijas LU studentiem; tēvs Konstantīns Čakste bija iecienīts LU profesors; Millija Kāvušs studējusi LU filoloģiju, bijusi Konstantīna Čakstes studiju biedre un laba paziņa. 1920.gados visi šie cilvēki zināja, cik svarīga ir izglītība Latvijas nākotnei. LUstudentiem sniegts atbalsts jau septiņu gadu garumā.

2005.gadā, iedibinoties stipendiju programmai „Ceļamaize”, A.Čakste-Rollins bija viena no pirmajām, kas atsaucās pievienoties stipendiju programmai.

A.Čakste-Rollins uzteic LU Fonda pieredzi un labo reputāciju stipendiju administrēšanā.

Annas Justīnes Čakstes-Rollins vēlējums stipendiātiem:

„Man ir gandarījums palīdzēt studentiem iegūt izglītību – tā ir mūsu valsts nākotne. Izglītota sabiedrība un izglītoti pilsoņi spēs spodrināt Latvijas vārdu pasaulē, veidojot tai gaišāku nākotni. Izglītība un mērķtiecība ir veids, kā pārvarēt nabadzību un trūkumu. Tā tas bija pagātnē, tā ir šodien un būs arī nākotnē.”

Ph.D. prof. Zaiga Priede-Kalniņš

Sadarbība ar LU Fondu aizsākās, kad 2007.gadā mūžībā aizgāja kolēģe, lektore un kādreizējā prof. Zaigas Priedes-Kalniņš studente Sanita Lapiņa. Prof.Priede-Kalniņš atceras, ka Sanita bija jauna, ļoti spējīga un žēlsirdīga māsa, tādēļ negribēja, lai Sanitas Lapiņas vārds pazūd no redzes loka – tā aizsākās atbalsts māszinību bakalaura programmas studentiem, pieminot Sanitu Lapiņu.

Prof.Priede-Kalniņš uzskata, ka viens veids, kā uzlabot Latvijas veselības aprūpi, ir sagādāt māsām iespēju iegūt augstāko akadēmisko izglītību. Labi akadēmiski izglītota māsa ir ļoti spējīga saskatīt un gādāt par cilvēku, nonākušu viņas gādībā kā indivīdu ar holistikām vajadzībām.

Prof. Zaiga Priedes-Kalniņš stipendijas „Ceļamaize” stipendiātiem novēl būt dedzīgiem par savu valsti un zemi: „Lietot savu izglītību, lai ne tikai uzlabot savu labklājību, bet pirmā vietā liktu savu līdzcilvēku un valsts labklājību. Strādāt, lai uzlabotu veselības un izglītības sistēmu – uzlabojot šīs daļas, ekonomiskā labklājība sekos. Lietot savas radošās spējas atrast un mainīt katram savu īpašo, piemēroto vietu valstī. Es nenoliedzu iegūt pieredzi ārzemēs, bet pēc šīs pieredzes atgriezties Latvijā un pielietot zināšanas, lai uzlabotu mūsu valsti.”