Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
LU pētnieču I. Raubiško un A. Cimdiņas grāmata "Cilvēks un darbs laukos", kas tapusi projekta ietvaros.
LU pētnieču I. Raubiško un A. Cimdiņas grāmata "Cilvēks un darbs laukos", kas tapusi projekta ietvaros.

PĒTĪJUMS par dzīvi laukos: Ar domu par ilgtspējīgu attīstību
Gita Siliņa, Ieva Raubiško, Agnese Cimdiņa
13.12.2012

Latvijas Universitātē trīs gadu garumā sadarbībā ar Daugavpils Universitāti īstenots starpdisciplinārs Eiropas Sociālā fonda (ESF) projekts “Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes - Latvijas lauku iedzīvotāju attīstības stratēģijas un kultūrvides pārmaiņas”. Tā kopējais finansējums - 729000 latu. Projekta pētnieki aicina paraudzīties uz ekonomiku kā jomu, kas ir cieši saistīta ar sabiedrību, kas savukārt ir cieši saistīta ar apkārtējo vidi, nojaucot mākslīgās barjeras, turklāt galvenais nolūks ir pievērsties ''cilvēkam'' jeb sabiedrībai kā ilgtspējīgas attīstības resursam.

Lai īstenotu iecerēto, pētnieki ilgstoši uzturejās līdzās cilvēkiem, vēroja un runāja ar lauku novadu iedzīvotājiem par to, ko viņi domā par tagadni, kā uztver un skaidro notiekošo, kā reaģē un dzīvo. Piesaistot arī dažādu dokumentu un faktu analīzi kā metodes sastāvdaļu, ir tapuši pētījumi, kas nu apkopoti.

Visa centrā - cilvēks

Nesenajā tikšanās reizē ar Latvijas Universitātes izdevumu “Alma Mater” sociālantropoloģes Agnese Cimdiņa un Ieva Raubiško stāstīja, ka starpdisciplināru nozaru pētnieku grupa ir uzsākusi mērķtiecīgu darbu, lai, strādājot savu apakšprojektu ietvaros, piedāvātu risinājumus dzīves uzlabošanai laukos. A. Cimdiņa norādīja: “Top gan raksti, gan monogrāfijas, kā to prasa zinātniskais darbs, bet top arī ieteikumi politiķiem un pašvaldībām”.

Šodien, redzot rezultātu, grūti nenovērtēt un nesaukt to par pamatīgi veiktu, vērā ņemamu darbu. Līdzās desmitiem zinātnisku rakstu vietējos un starptautiskos izdevumos, projekta ietvaros publicēts viens zinātnisks rakstu krājums un sešas monogrāfijas. To autori ir sociālantropologi Agnese Cimdiņa, Dace Dzenovska, Ieva Raubiško, Klāvs Sedlenieks, literatūrzinātnieces Aija Priedīte, kulturologs Deniss Hanovs, politoloģe Rasma Kārkliņa, vides eksperts Ivars Pavasars, valodnieki Edmunds Trumpa un Anna Stepiņa. „Projekts tapis, pirmkārt, ar mērķi piesaistīt, apvienot un (no)turēt Latvijā strādāt, radīt un pilnveidot [savu darbu un apkārtējo vidi] varošus un gribošus zinātniekus. Rezultāts ir blakus produkts. Bet nozīmīgs. Ar uzdevumu izzināt, kādas ir likumsakarības  sabiedrībā,” akcentē Klāvs Sedlenieks.

Apakšpētījumu ietvaros tika aplūkoti jautājumi, kas skar būtiskus, savdabīgi interesantus tematiskos lokus – miermīlība, labbūtība/ laba dzīve, mazu saimniecību ekonomiskie risinājumi, mobilitāte, vides jautājumi, dialektu robežu pārbīde, literatūra un lauku iedzīvotāji, formālā un neformālā sadarbība laukos, citādais. Šie jautājumi ir no vienas puses ikdienišķi, bet tajā pašā laikā ļoti aktuāli, līdz šim ne tik spilgti vai kādu laiku (ne)akcentēti mezglpunkti zinātnē un lauku iedzīvotāju dzīvē Latvijā. Lai rastu bāzi pētījuma veikšanai, zinātnieki krustu šķērsu izstaigāja Latviju – no Cesvaines līdz Rucavas, no Alsungas līdz Kārsavai jeb pētīja atsevišķas situācijas visos četros reģionos mūsu valstī. Kā viens no kopīgiem metodiskajiem paņēmieniem projekta ietvaros tika izmantota “dziļā intervija”. Pētnieki runāja ar cilvēkiem, cenšoties līdz sīkumam izzināt ainu konkrētajā jautājumā.

Pētnieces Agnese Cimdiņa un Ieva Raubiško savu apakšpētījumu ietvaros kopīgi izstrādājušas starpdisciplināru rakstu krājumu “Dzīve - Attīstība - Labbūtība Latvija laukos” un nesen pabeigušas kopēju antropoloģisku monogrāfiju “Cilvēks un darbs Latvijas laukos: sociālantropoloģisks skatījums”. 

Vairāk par saviem pētījumiem stāsta pašas autores.

Ieva Raubiško: „Neredzamais darbs” uztur dzīvi laukos

„Mana pētījuma sākotnējais jautājums bija: kā lauku iedzīvotāju priekšstati par labu dzīvi ietekmē un veido dzīves (sadzīves, attiecību, saimniekošanas u.c.) prakses, un otrādi – kā šīs prakses formē izpratni par labu dzīvi. Pētījuma gaitā, kā viens no labas vai pieņemamas dzīves galvenajiem elementiem, izvirzījās “darbs”, turklāt kļuva skaidrs, ka darbu nevar skatīt kā strikti ekonomisku, politisku vai sociālu fenomenu, bet gan kā dzīves formu, kas rodas dažādu ekonomisku, politisku un sociālu faktoru mijiedarbē. Iedziļinoties norisēs Latvijas laukos un mēģinot izprast daudz apspriesto situāciju, it kā paradoksālo situāciju, ka daudzi cilvēki ir bez darba un tajā pašā laikā nav, kas strādā, pievērsos darba organizācijas un attiecību vēsturiskajam kontekstam, vispārpieņemtajiem darba traktējumiem un arī individuālām darba interpretācijām.

Viens no maniem secinājumiem ir, ka Latvijas sabiedrībā vienlaikus pastāv trīs nesaskanīgas darba izpratnes: ar proletariātu saistītais darbs kā ikvienam obligāti garantējama statusa un ienākumu avots, latviešu literatūrā kanonizētais, ar zemniekiem asociētais darba tikums un brīvā tirgus apstākļos pieprasītais algotais, produktīvais darbs. Pēdējā, pašlaik ideoloģiski dominējošā darba izpratne, manuprāt, neļauj paraudzīties uz darbu plašāk, izejot ārpus šauri ekonomiskas darba definīcijas, un tādējādi liedz ieraudzīt cita veida darbu, kas nepārtraukti tiek darīts laukos. Es to dēvēju par “neredzamo darbu”. Tas ir visai smags fizisks darbs, ko veic lauku proletariāts – oficiāli bez darba esošie vai daļēji nodarbinātie cilvēki (pabalstu saņēmēji, “simtlat­nieki”, gabaldarbu strādnieki). Šie cilvēki apstrādā zemi, parasti visai lielus piemājas dārzus, audzējot tur kartupeļus un citus dārzeņus un augļus, kā arī iet mežā lasīt ogas un sēnes vai medīt un ķert zivis, tādējādi sagādājot lielu daļu no uzturā nepieciešamā. Papildus pārtikas sagādei viņi uzņemas arī gabaldarbus, par kuriem gūst samaksu vai nu graudā, vai naudā. Šos cilvēkus mēdz saukt par sliņķiem un dzērājiem, kuri izlaidušies un atradinājušies no darba valsts pabalstu politikas rezultātā. Taču mani novērojumi laukos liecina, ka vairums šo iedzīvotāju, ieskaitot lielu daļu cilvēku ar alkohola atkarību, strādā, jo tikai šādi viņi spēj izdzīvot. Šie cilvēki tiek mudināti celties no dīvāniem un stāties algotā darbā, lai arī gan ārēju, gan personīgu apstākļu dēļ pietiekami apmaksātu darbu atrast un saglabāt nav viegli. Uz šiem cilvēkiem nevajadzētu skatīties kā uz viendabīga dzērāju un sliņķu masu. Ne visi no viņiem pārmērīgi lieto alkoholu un negrib strādāt. Liela daļa zaudējuši darbu krasu sociālu pārmaiņu rezultātā 1990.gadu sākumā un nav spējuši pielāgoties jaunajai, neoliberālajai kārtībai. Lauku proletariāta situācijas izvērtēšanā būtu jāņem vērā plašāki strukturāli apstākļi un sociālvēsturiskais konteksts, ieskaitot tādus faktorus kā šķiriskā izcelsme un alkoholisms, kam ir tendence turpināties no paaudzes paaudzē un saasināties, radikāli pasliktinoties dzīves apstākļiem.

Gribētos vēlreiz uzsvērt, ka tieši “neredzamais darbs”, kas ir visiem kā uz delnas, bet netiek uzskatīts par darbu, jo neatbilst algota, ražīga darba kritērijiem, pašlaik palīdz uzturēt dzīvi laukos.”

Agnese Cimdiņa: Kultūrsociālās tradīcijas un loģika

“Neredzamo darbu” veic arī mana apakšpētījuma galvenie “varoņi” – ģimenes, kas saimnieko mazās un vidējās lauku saimniecībās. Tikai, kā jau Ieva norāda mūsu monogrāfijā, atšķirībā no laukos algotu darbu strādājošajiem, šo cilvēku darbs rit uz savas zemes (kas ir nereti krietni lielāka par paprāvu piemājas dārzu), savā īpašumā, un tiek saistīts ar literatūrā kanonizēto zemnieku darba tikumu. Tāpat kā proletāriešu darbs arī sīksaimnieku darbs, raugoties no strikti ekonomiska skatpunkta, tiek vērtēts kā atpalicis, neproduktīvs, attīstību neveicinošs - tātad nevajadzīgs. Līdz šim dominējušais lauku attīstības redzējums, kas uzsver tehnoloģisko modernizāciju un lauksaimnieciskās ražošanas konkurētspējas celšanu, vedinājis skatīt sīksaimniecības kā traucēkli ekonomiskam progresam un nav ļāvis ieraudzīt to potenciālu. Taču monogrāfijā cenšos parādīt, ka tieši mazās saimniecības vismaz daļēji paveic to, ko nav spējuši modernizācijas projekti, proti, tās uztur dzīvi laukos, ģimenēm saimniekojot ar rūpīgu attieksmi pret zemi, apkārtējo dabu un vidi plašākā izpratnē. Šīs saimniecības spēj būt sociālekonomiski vitālas un ilgtspējīgas, inovatīvas, uzņēmīgas, pielāgoties spējīgas – pat, ja to saimniekošanas prakses neatbilst stingriem ekonomiskās efektivitātes principiem.

Tāpēc monogrāfijā aicinu ar citām acīm paraudzīties uz peļņu, ekonomisko racionalitāti un efektīvu saimniekošanu, parādot atšķirīgu izpratni, ko dēvēju par kultūrsociālas iesakņotības loģiku. Pievēršot uzmanību jēgpilnai būšanai un saimniekošanai savā vietā, veicot „sirds darbu” (kaut smagu) un veidojot noturīgas attiecības ar cilvēkiem, dzīvniekiem un augiem saskaņā ar noteiktu vērtību izpratni un vietēji gūtām, dzīves gaitā papildinātām un tālāk nodotām zināšanām. Šādā ietvarā saimnieciskās darbības izvēles un paša darba vērtība bieži vien ir drīzāk kultūrsociāli, nekā ekonomiski noteiktas.

Tas gan nenozīmē, ka saimniekošana rit, neizsverot un neaprēķinot, ko no kultūrsociāli nozīmīgā repertuāra ir vērts izmantot ienākumu gūšanai un kādā veidā. To apstiprina arī veiksmīgi inovācijas piemēri laukos – tādi kā, piemēram, monogrāfijā aprakstītā pirtniecība, kurā atjaunotas vietējās tradicionālās prakses tiek savienotas ar globāliem  uzņēmējdarbības elementiem un veiksmīgi realizētas kā pakalpojums vietējā tirgū. Taču arī šādas inovācijas paliek nepamanītas, jo neatbilst valdošajam inovācijas traktējumam, kas par inovāciju uzskata arvien pieaugošu augsto tehnoloģiju izmantošanu ar no tā izrietošu ekonomisko izaugsmi.”

Palīdzēs politikas veidotājiem

Ieva Raubiško akcentē arī galvenos projekta ieguvumus – “ir sasniegti divi galvenie projekta uzdevumi, kam tika piešķirti Eiropas Sociālā fonda līdzekļi aktivitātes „Cilvēkresursu piesaiste zinātnei” ietvaros. Tie, pirmkārt, ir gan pieredzējušu, gan jaunu ārzemēs izglītojušos un strādājošu zinātnieku atgriešanās un iesaistīšanās zinātniskā darbībā Latvijā, un arī starpdisciplināras pētniecības grupas izveide, kas īstenojusi starpdisciplināru pētniecību un attīstījusi pētniecības metodoloģiju”. Pētniece norāda, ka iegūtie dati ir ne tikai apkopoti zinātniskās publikācijās, bet arī izmantoti, izstrādājot ieteikumus politikas veidotājiem. Pētnieku grupa izplatīs gan savus apkopotos politikas veidošanas ieteikumus, gan arī rakstu krājumus un grāmatas visām lauku attīstības plānošanā iesaistītajām iestādēm – Zemkopības ministrijai, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai, Izglītības un zinātnes ministrijai, Pārresoru koordinācijas centram un citām iestādēm.

 

Par publikāciju ciklu „Pētījums”

Latvijas Universitāte ir lielākā augstākās izglītības iestāde Latvijā, un tajā ir koncentrēts mūsu valsts vadošais studiju un pētniecības potenciāls dabas, humanitārajās un sociālajās zinātnēs. Turklāt ikviens Universitātes pētnieka atklājums, sasniegums un veikums zinātnes lauciņā virza Alma Mater pretī mērķim – kļūt par starptautiski atzītu Eiropas un pasaules nozīmes zinātnes universitāti. Lai gūtu priekšstatu par to, ko dara un sasnieguši pētnieki Universitātes fakultātēs un institūtos, 2012. gada nogalē uzsākts publikāciju cikls „Pētījums”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim stāstu par kādu no pētījumiem.

Latvijas Universitātes zinātniskais potenciāls dod ieguldījumu Latvijas tautsaimniecībā un sabiedrības ilgtspējīgā attīstībā!