Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
Kaijas uz LU ēkas jumta. Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs
Kaijas uz LU ēkas jumta. Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs
Kaijas uz LU ēkas jumta. Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs Putnu noteicēji. Foto: Uldis Gedra, LU Preses centrs Putnu gredzenošanas aprīkojums. Foto: Uldis Gedra, LU Preses centrs LU Bioloģijas institūta Latvijas Gredzenošanas centra vadītājs Juris Kazubiernis. Foto: Uldis Gedra, LU Preses centrs Putnu gredzenotājs Kaspars Funts, fotografējot gredzenošanai noķertu vidējo dzeni, 2012. gada rudens, Tūja. Foto: Edmunds Vanags Putnu vērotājs Kaspars Funts, meklējot retās kaiju sugas Getliņu izgāztuvē, 2012. gada decembrī. Foto: Ivars Brediks
PĒTĪJUMI par gulbjiem, stārķiem un gredzeniem jeb putnošana Latvijā
Gita Siliņa, "Alma Mater" korespondente
25.09.2013

Rudenim atnākot, sākas arī gājputnu pārceļošana. Putnu kāsis debesīs vienam liks aizdomāties, par ko skumju, citam, gluži otrādi – mundru un rosīgu, bet ir cilvēki, kam tas liks lūkot pēc aprīkojuma, lai dotos īstā dabas pētnieka gaitās – putnot. Kas tur tik īpašs? Vai putnošana ir kas romantisks, vai tomēr – disciplīnu un nopietnu darbu prasoša nodarbe? Vai tam mūsu valstī ir kāda vēsture un arī nopietnas iestrādes? Un, kas ir putnu gredzenošana, galu galā? To skaidro pieredzējuši putnotāji.

Putnu gredzenošana ir individuālā putnu iezīmēšanas metode, kuru veic, apliekot ap putna kāju vieglu metāla gredzenu ar gredzenošanas iestādes adresi un unikālu burtu un ciparu kombināciju. Tas dod iespēju, atradējam paziņot par putnu gredzenošanas iestādei. Metode ir vienkārša un nekaitīga, bet ļauj zinātniekiem izsekot putnu  migrācijai un iegūt datus par notiekošo populācijās. „Šorīt e-pastā saņēmu ziņu, ka nofotografēta Melnspārnu kaija ar gredzenu. Kāds cilvēks bija atsūtījis fotogrāfiju lieliskā kvalitātē – šodienas tehiskais nodrošinājums (laba optika, teleskops) tādu iespēju piedāvā – precīzi saskatāms numurus un citas norādes uz putna gredzena, tādejādi atpazinām, piemēram, Matsalu rezervāta putnu. Putns turpinās dzīvot, mēs, iespējams, turpināsim saņemt ziņas par viņa gaitām,  fiskēsim tās, un šai kaijai veidosies tā saucamā life list,” stāsta Latvijas Gredzenošanas centra vadītājs Juris Kazubiernis.

Kas ir Gredzenošana centrs

Latvijas Gredzenošanas centrs (LGC) ir LU Bioloģijas institūta struktūrvienība, kura atbildīga par putnu gredzenošanas darbu Latvijā. Pasaulē jau nosvinēta putnu gredzenošanas simtgade.  Latvijā sistemātiska putnu gredzenošna tika uzsākta 1925. gadā. Centrs veic gredzenoto putnu un to atradumu pirmapstrādi un sadarbojas ar citiem Eiropas valstu putnu gredzenošanas centriem. Latvijā gredzeno ne tikai putnus, bet rudens migrāciju laikā tiek iezīmēti arī sikspārņi. Juris Kazubiernis stāsta, ka gredzenošana ļauj izsekot ceļu, ko veic putns savas dzīves gaitā – „Gredzenojot putnus jau daudzus gadus, ir iegūti dati par galvenajiem migrācijas ceļiem un to ziemošanas vietām, tāpēc gredzenošanas metode migrāciju pētījumos pamazām zaudē savu nozīmi.  Šobrīd gredzenošanas metode tiek pielietota, lai noskaidrotu, kādas izmaiņas notiek dažādās putnu populācijās, kuri putni izdzīvo, kāds ir to dzīves ilgums, kā arī kāds ir jauno un veco putnu sastāvs populācijās. Iegūtā informācija par dažādiem putnu ekoloģijas, uzvedības un citiem putnu dzīves jautājumiem tiek izmantota, risinot putnu aizsardzības problēmas ligzdošanas un arī ziemošanas vietās,” stāsta pētnieks.

Tas esot svarīgi, lai veiktu efektīgus pasākumus sugu aizsardzībai – laicīgi uzzinātu par izmaiņām, kas brīdina par, piemēram, iespējamo kādas sugas īpatņu skaita strauju samazināšanos. Latvijā katru gadu tiek apgredzenoti vairāki desmiti tūkstoši putnu un saņemti vairāki simti ziņojumu par atrastajiem gredzenotajiem putniem Latvijā un ārzemēs. Tā kā daudzu  sugu putnu mūžs ir tikai daži gadi un atradumu procents gredzenotajiem putniem ir zems, tad, lai  iegūtu datus, kuri nepieciešami veicot dažādus zinātniskus aprēķinus, katru gadu jāapgredzeno liels skaits putnu. Informācija par visiem gredzenotajiem un atrastajiem putniem tiek savākta un sistematizēta LGC, kas uztur kontaktus ar citiem nacionālajiem putnu Gredzenošanas Centriem.

Pie īpašajiem, bet retajiem gadījumiem, J. Kazubiernis min nesenu notikumu ar Somijā ligzdā apgredzenotu vanagu mazuli, kurš tika noķerts migrācijas laikā ornitoloģiskajā stacijā Papē, pēc tam viņš tika atrasts ziemošanas vietā Francijā. Diemžēl putns bijis pagalam. „Taču tādu gadījumu ir ļoti maz, kad gredzenotie putni nonāk cilvēku rokās vairākas reizes, un ne vienmēr par atradumiem tiek ziņots. Pie Rīgas Centrāltirgus uzturas sudrabkaijas, kuras papildus metala gredzeniem ir iezīmētas ar plastmasas gredzeniem ar labi saredzamiem numuriem. Lai gan tā ir vieta, kur dienā pārvietojas daudz cilvēku un  kaijas ļauj sevi apskatīt ļoti tuvu, esam saņēmuši tikai dažus desmitus ziņojumus par šīm kaijām. Tas norāda uz to, ka ne par visiem atrastajiem  gredzenotajiem putniem tiek ziņots Gredzenošanas centram”. Pētnieks arī stāsta, par kaut kur Eiropā vai Āfrikā noķertiem vai atrastiem mūsu, Latvijā gredzenotiem, putniem top datu arhīvs (Latvijas Gredzenošanas Centrs aicina ziņot par katru atrastu gredzenotu putnu, rakstot uz ring@latnet.lv). Interesanti, ka putnu gredzenošanas un atradumu datu arhīvus uzskata par pirmajām datu bāzēm pasaulē.

J. Kazubiernis akcentē, ka Latvijas Gredzenošanas centrs tāpat kā pārējie Eiropas valstu gredzenošanas centri ir EURING (The co-ordinating organisation for European bird-ringing schemes) dalībnieks. Rezultāti un atradumi tiek sūtīti uz Euring datu banku, kas glabā vairāk kā 10 milijonus atradumu. „Lai Latvija šajā jomā nebūtu „melnais caurums”, un  lai datu bāze pildītos arī no mūsu valsts puses, svarīga sadarbība. Viņi mūs atbalsta,” norāda pētnieks. Tāpat J. Kazubierins atzīst, ka finansiālā puse Latvijas Gredzenošanas centrā nav spoža. „Pašreiz esam diezgan bēdīgā stāvoklī, jo mums nav finansējuma. Nav līdzekļu ne putnu gredzenu iegādei, ne arī iespējas uzlabot datu apstrādes programatūru. Gredzenus pasūtam Polijā par gredzenotāju saziedotiem līdzekļiem. Pašlaik  ir piecdesmit aktīvie gredzenotāji, no tiem profesionāļi ir desmit. Jaunus gredzenotājus nevaram piesaistīt, jo trūkst līdzekļu putnu gredzenu iegādei. Aktuālie projekti ir saistīti ar citu valstu, piemēram, Vācijas un Dānijas līdzdalību. No Latvijas puses tos vada ornitologi no Latvijas Dabas fonda, Latvijas Ornitoloģijas biedrības, Latvijas Dabas muzeja un citi”.

LGC šobrīd gredzenošanas metode tiek pielietota vairākos pētnieciskos projektos. „Tie  ir par dažu plēsīgo putnu sugu ligzdošanas sekmēm un migrācijām. Par Ziemeļu gulbja un Paugurknābja gulbja izdzīvotību, spalvu maiņas  un ziemošanas vietām. Jaunākais – par Melno stārķi. Jaunajiem putniem, vēl ligzdās esot, tiek piestiprināti raidītāji un tā rodas iespēja noskaidrot, pa kādiem ceļiem pēc ligzdas pamešanas tie dodas uz savām ziemošanas vietām, kur atrodas to atpūtas un barošanās vietas un vēl citi jautājumi, uz kuriem ornitologi cer iegūt atbildes”. Turpinot stāstījumu par situāciju Latvijā, putnu pētnieks akcentē tendenci: „Putnu izpētē iesaistās aizvien vairāk amatieri – cilvēki, kuriem putnu vērošana ir hobijs, taču viņu ieguldījums ir nenovērtējams. Daļa no viņiem vēlāk iesaistās arī putnu gredzenošanā. Rietumeiropā šī putnu vērošana ir ļoti izplatīta nodarbe – hobijs ikdienas dzīvē, arī Latvijā jau kādu laiku tā kļuvusi populāra. Cilvēkiem ir interesanti redzēt teleskopā putna darbošanos, un rodas ieskats zināmās dabas norisēs, piemēram, kāda konkrēta putna gaitās – savas mājas, dārza, vai pie dīķa mītošas zīlītes vai zvirbuļa dzīvē”.

No putniem grāmatās – pie putniem dabā

Savulaik intereses par putniem vadīts, ieguvis putnu gredzenošanas prasmes pieredzējuša putnu gredzenotāja Aigara Kalvāna vadībā un saņēmis Gredzenošanas centra atļauju, aktīvu putnu gredzenošanu sācis arī putnu vērotājs Kaspars Funts. Viņš stāsta, ka jau kopš bērnības saistījusi Latvijas daba un, jo sevišķi, putni. „Lai gan esmu dzimis, audzis un mācījies Rīgā, pilsēta man nepatīk, daudz tuvāki ir lauki. Tikko varu, tā Rīgu pametu, lai brauktu dzīvoties un gredzenot putnus lauku sētā vai vērot tos cituviet Latvijā. Kopš bērnības lasīju grāmatas par dabu, tad vairāk ieinteresēja putni, kamēr sapratu – vēlos putnus skatīt ne tikai grāmatās, bet arī atpazīt dabā. Precīzi varu nosaukt datumu – šo nodarbi sāku 2000. gada 15. maijā, kad nopirku binokli un devos pirmo reizi vērot putnus. Tajā gadā uzreiz arī iestājos Latvijas Ornitoloģijas biedrībā. Putnošana mani aizrāva un pārņēma tik ļoti, ka sāku arvien biežāk staigāt un braukāt apkārt pa Latviju, lai vērotu putnus, pirku, lasīju un pētīju grāmatas – dažādus putnu noteicējus, klausījos balsu ierakstus, lai dabā varētu pazīt putnus gan pēc izskata un uzvedības, gan dziesmām un saucieniem. Nu jau sen tas ir kļuvis par manu dzīvesveidu. Ar laiku radās padziļināta interese par putnu migrāciju, gredzenošanu. 2008. gadā Papes ornitoloģijas stacijā sāku mācīties gredzenot putnus, 2010. gadā Gredzenošanas centra vadītājs J.Kazubiernis man izsniedza atļauju putnus gredzenot patstāvīgi.”.

K. Funts, vērtējot līdz šim paveikto, atzīst, ka pa šiem gadiem ir uzkrātas plašas zināšanas un vērtīga pieredze putnu lietās, tāpēc pēdējos gados viņš sadarbībā ar pieredzējušiem putnu pazinējiem un ornitologiem līdzdarbojas Latvijas sabiedrības izglītošanā par putnu un dabas aizsardzības jautājumiem, gan vadot putnu vērošanas un pazīšanas ekskursijas skolu jaunatnei un pieaugušajiem, gan piedaloties izglītojošos pasākumos un gatavojot dažādus izglītojošus izdevumus, kā arī rakstot par putniem žurnāliem, savā mikroblogošanas vietnē twitter.com/KFunts, blogā funtsmyblog.wordpress.com un mājas lapā funtaputni.lv. „Tas ir ļoti svarīgi – sekmēt izpratni sabiedrībā par norisēm, kas notiek dabā, kā cilvēki dabu ietekmē un ciktāl cilvēki drīkst iejaukties dabā ritošajos procesos, lai dabu nesagandētu vēl vairāk. Jo vairāk cilvēkiem par putniem un dabu stāsta un palīdz to iepazīt, jo lielāka ļaudīm rodas interese. Cilvēks paceļ galvu, paskatās, ieklausās, un pamana – cik daudz apkārt ir putnu, kukaiņu un citu dzīvnieku, augu, ķērpju utt., ierauga, cik daudzveidīga un bagāta ir Latvijas daba. Un tad ļaudīm rodas daudz jautājumu – kas tas ir un kāpēc tā notiek. Un te nu esam mēs – dabas zinātāji, kas uz šiem jautājumiem atbild. Tas, protams, prasa laiku un daudz enerģijas, bet ir vērts, man nudien ir prieks, ka vairāki cilvēki par putnu vērotājiem kļuvuši, klausoties manos stāstos vai kādu reizi atbraucot līdzi putnos. Ļoti ceru, ka vismaz daži no tiem vairāk nekā diviem tūkstošiem skolēnu, kam esmu vadījis putnu iepazīšanas ekskursijas, kādreiz kļūs par ornitologiem un turpinās sargāt mūsu putnus un dabu nākotnē”.

Cilvēki jūtas izdarījuši ko labu

Interesanti, kālab cilvēki labprāt dodas vērot putnus. To iespējams darīt vienatnē un arī gida pavadībā. Latvijā darbojas arī firmas, kas piedāvā cilvēkiem putnu vērošanas un dabas izzināsanas tūres. Kompānijas „Dabas tūre” īpašniece Ilze Vilšķērste atzīst, ka pagaidām vēl līdz galam neizprot, kāpēc cilvēkiem patīk braukt ekspedīcijās. Taču pašai tas šķiet ļoti saistoši un līdz ar to piedāvājams arī citiem. „Brīdī, kad to darām, vienkārši jūtam, ka piedalās cilvēki, kam tas patiešām interesē. Tomēr tādu nav daudz.  Reizēm ekspedīcijās nepiedalās neviens, un tad braucu kaut viena, lai pūču pētniekiem nosegtu vismaz ceļa izdevumus, un arī tāpēc, ka ir tik jauki pavisam tuvu apskatīt mazuļus, uzklausīt pētnieku stāstus un pieredzi. Jāatzīmē, ka, piemēram, ūdensstrazdu ekspedīcijās lielākoties dodas vieni un tie paši dalībnieki. Viņiem tas vienkārši patīk, viņi izjūt azartu, esot dabā, un droši vien saista arī apziņa, ka dods kāds labumu putnu izpētē.”

Šādi darbojoties tiek atbalstīti arī pētnieki, kas jau ilgāku laiku pēta putnus, piemēram, ūdensstrazdu pētnieks Edgars Dzenis, arī Latvijas pūču izpētes biedrība. Tāpat ticis palīdzēts arī gulbju gredzenotājam Dmitrijam Boiko, izplatot informāciju par viņa organizētajiem braucieniem.

„Dabas tūres” vadītāja uzskata, ka putnu vērošanas ekskursiju rīkošana nav saistāma tikai ar naudas pelnīšanu, bet tā ir iespēja arī izglītot cilvēkus, jo ne reizi vien dalībnieki pēc ekskursijām atzīst, ka krietni vairāk ir uzzinājuši par dabu un putniem. „Mērķis ir arī atbalstīt putnu izpētes darbus Latvijā. Tāpēc visi mūsu gidi ir biologi – ornitologi, cilvēki, kas paši šo darbu arī veic un vislabāk pārzina. Domāju, ka cilvēkiem, kas piedalās, tieši tas arī patīk, ka šie braucieni ir ar zināmu pievienoto vērtību – arī viņi jūtas izdarījuši ko labu”.

       Fakti:

  • Pirmie putni tagadējā Latvijas teritorijā tika apgredzenoti 1909. gadā, kad šo darbu sāka Rīgas Dabas pētnieku biedrība.
  • Par sistemātiskās putnu gredzenošanas sākumu Latvijā uzskata 1925.gadu, kad pēc Nikolaja Tranze iniciatīvas tiek nodibināta Latvijas Ornitoloģijas centrāle.
  • Latvijā apgredzenoti 1 649 277 putni un no tiem iegūti aptuveni 30 000 ziņojumu par gredzenotu putnu atrašanu.
  • Otrā pasaules kara laikā gredzenošanas darbs apsīka, bet Ornitoloģijas centrāles darbība netika pārtraukta.
  • Pēc Kārļa Vilka un Egona Tauriņa iniciatīvas 1946 gadā centrāle uzsāk darbību pie Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas kā Ornitoloģijas stacija.
  • Sākot ar 1951. gadu Zinātņu Akadēmijas Bioloģijas institūts pārņem Ornitoloģijas satacijas materiālus un turpina iesākto darbu.
  • No 1925. gada līdz 1940. gadam Latvijā putnu gredzenošanai tika lietoti gredzeni ar adresi ORNITHOL CENTR RIGA, bet sākot ar 1940. gadu gredzeni ar adresi MOSKWA, tikai ļoti retos gadījumos lietoja ORNITHOL.CENTR. gredzenus.
  • Kopš 20. gadsimta 60. gadiem arvien plašāk tiek lietoti pašu izgatavotie gredzeni ar uzrakstu LATVIA RIGA.
  • Kopš 1966.gada Rucavas novada Papē notiek migrējošo putnu un sikspārņu masveida ķeršana gredzenošanai.
  • Kopš 1992. gadu Latvijas Gredzenošanas centrs ir LU Bioloģijas institūta struktūrvienība un ir pilntiesīgs loceklis Eiropas Gredzenošanas centru savienībā EURING.
  • Kopš 1992. gada vienīgie Latvijā lietotie gredzeni ir ar adresi LATVIA RIGA.

 

Par publikāciju ciklu „Pētījums”

Latvijas Universitāte ir lielākā augstākās izglītības iestāde Latvijā, un tajā ir koncentrēts mūsu valsts vadošais studiju un pētniecības potenciāls dabas, humanitārajās un sociālajās zinātnēs. Turklāt ikviens Universitātes pētnieka atklājums, sasniegums un veikums zinātnes lauciņā virza Alma Mater pretī mērķim – kļūt par starptautiski atzītu Eiropas un pasaules nozīmes zinātnes universitāti. Lai gūtu priekšstatu par to, ko dara un sasnieguši pētnieki Universitātes fakultātēs un institūtos, 2012. gada nogalē uzsākts publikāciju cikls „Pētījums”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim stāstu par kādu no pētījumiem.

Latvijas Universitātes zinātniskais potenciāls dod ieguldījumu Latvijas tautsaimniecībā un sabiedrības ilgtspējīgā attīstībā!