Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
Sandis Laime LU Zinātnes kafejnīcā "Dievs, raganas, velni, mūzika". Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs
Sandis Laime LU Zinātnes kafejnīcā "Dievs, raganas, velni, mūzika". Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs
Sandis Laime LU Zinātnes kafejnīcā "Dievs, raganas, velni, mūzika". Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs Nakts raganu "izplatība" un tradīcija Latvijas teritorijā 20. gadsimta sākumā. Attēls no pētījuma „Nakts raganas” nelidinās uz slotām ar padusē iespiestu kaķi, bet ir nelaimīgu sieviešu gari, kas nav nonākuši aizsaulē. Pētnieks Sandis Laime izpētījis ticību šīm būtnēm un tās rašanos Latvijā. Attēlā - nesen izdotās grāmatas vāks
PĒTĪJUMS par nakts raganām
Katrīna Žukova, Alma Mater korespondente
20.11.2013

Latvijas Universitātes (LU) Literatūras, folkloras un mākslas institūts izdevis pētnieka Sanda Laimes monogrāfiju „Raganu priekšstati Latvijā: Nakts raganas”. Balstoties uz latviešu folkloras materiālu, grāmatā aprakstītas līdz šim gandrīz nezināmās „nakts raganas”, kas nebūt nelidinās uz slotām ar padusē iespiestu kaķi. S. Laime izpētījis gan to, kādus paņēmienus kādreiz lietojuši, lai raganas atvairītu, gan to, ka pat mūsdienās ir cilvēki, kas tic nakts raganām.

Pētnieks pavisam nejauši sācis pētīt raganas, kad, rakstot disertāciju par svētvietām jeb kulta vietām, vācis materiālus un teikas arī par raganu vietām un pamanījis, ka tajās parādās viņam „svešas raganas”. „Teikās tās būtnes sauktas par raganām, bet to raksturojums galīgi nesaskanēja ar to, ko es uzskatīju par raganām. Tajā brīdī uzdevu sev jautājumu, kas tad ir tipiska ragana?” atceras Laime. Pētnieks nojauta, ka tas ir kas jauns, vēl neizpētīts latviešu mitoloģijā, un vēlme noskaidrot, kas ir šīs neparastās raganas, bijusi lielāka nekā saprast, kas ir kulta vietas Latvijā.

Skaistā nakts velētāja

S. Laimes izpētītās nakts raganas darbojas naktī. Tās nav dzīvas sievietes, bet gan gari, kas dzīvo kapos, ezeros, akmeņu spraugās u.c. vietās. Viņas naktī velē veļu. Pētnieks skaidro, ka tā simboliskā nozīme ir saistīta ar šķīstīšanos. „Tās dvēseles, kas pēc nāves netiek viņsaulē, iziet attīrīšanās procesu zemes virsū, kas teikās atspoguļota kā veļas mazgāšana,” skaidro Laime.

„Tajā laikā, kad teksti pierakstīti, teicēji paši vairs nespēja paskaidrot, kas ir teikās raksturotās raganas, vienkārši stāstīja par viņām kā par dēmoniem,” pauž S. Laime. Viņš stāsta, ka meklējis līdzības ar priekšstatiem Eiropas zemēs, kur nakts velētājas arī ir pazīstamas. Dažādu Eiropas tautu priekšstatos par nakts velētājām kļūst to sieviešu gari, kas nav saņēmušas to, kas viņām dzīves laikā pienākas, piemēram, mirušas dzemdību laikā vai nav aprecējušās. Vai arī, ja izdarījušas lielu grēku, piemēram, nogalinājušas savu bērnu. Šīs sievietes tika dēmonizētas, un viņas palika uz zemes pēc nāves, kļūstot par tā saucamajām „nelaimīgajām dvēselēm”.

„Ir reģioni, kur nakts raganas sēž koku zaros, šūpojas, ķemmē matus, pievilina cilvēkus. Latgalē viņas mēģina cilvēkus nokutināt līdz nāvei, savukārt Vidzemē tos, kas iztraucē raganu velēšanos, viņas parasti maldina līdz rīta gaismai,” savos secinājumos dalās pētnieks.

Tipiski raganu vārdi ir Bārbala, Trīne, Katrīna, Kade un Kača. Parasti ragana ir jauna meitene ar izlaistiem zeltainiem matiem, basām kājām, viņas apģērbs ir spilgts – sarkans, dzeltens, melns vai balts. Dažreiz viņas var parādīties pavisam kailas. Pētnieks vērš uzmanību tieši uz izlaistajiem matiem, jo tas simbolizē piederību viņsaulei, „jo tradicionālajās lauku sabiedrībās precēta sieviete nēsā galvassegu, ja neprecēta, tad mati ir bizēs sapīti, nevis izlaisti”. Parasti raganas ir vizuāli pievilcīgas, taču ir arī otra kategorija – neglītās, bet tādas mūsu kultūrā nav tik krāšņi raksturotas kā, piemēram, kaimiņvalstīs. Interesanti, ka tur līdzīgas būtnes raksturotas, piemēram, ar tik lielām krūtīm, ka, lai viņas varētu veļu mazgāt, krūtis jāpārsviež pāri plecam.

Jauns priekšstats – labā ragana

Pētnieks smej, ka tagad sievietei vārds „ragana” ir teju vai kompliments, arī cilvēki visbiežāk norāda, ka ir „labās” un „sliktās” raganas. Taču, ja skatās pusgadsimta vai gadsimta senā vēsturē, tad šim vārdam netika piedēvētas labas īpašības. Laime šo labo un slikto raganu iedalījumu skaidro ar to, ka līdz šim ir pārprasta vārda sākotnējā nozīme, uzskatot, ka par raganām senāk sauktas sievietes, kas redz nākotni, zīlnieces, pareģotājas, taču pētnieks vērš uzmanību uz to, ka latviešu folklorā nav tādu materiālu, kas vēstītu, ka raganas pareģo nākotni. Viņš skaidro, ka nesen vācu valodnieks Bernds Glīva publicējis jaunu vārda cilmes skaidrojumu, pierādot, ka par raganām sākotnēji sauktas nevis sievietes, kas redz nākotni, bet gari, ko cilvēki redz rēgojamies.

Latviešu folkloras priekšstati ir saplūduši ar kristietību, jo viduslaikos par raganām sāka saukt tos cilvēkus, kas nodarbojas ar dziedniecību. Tautas tradīcijā sievietes, kas nodarbojas ar dziedniecību, nekad netika sauktas raganām. Pētnieks norāda, ka tā laika vārdnīcās dziedniekiem ir vismaz 10 citi apzīmējumi, piemēram, pūšļotāji, zavētāji, vārdotāji, ragu licēji. Apzīmējumi radušies atkarībā no metodes, ar ko viņi ārstējuši citus.

Pētnieks skaidro, ka vārds „ragana” pirmo reizi fiksēts 16. gadsimtā, raganu protokolā, bet tas nenozīmē, ka šis vārds būtu tad radies. S. Laime atgādina, ka vienkārši nav īpaši senāku rakstīto avotu. Jau pirmajā latviešu valodas vārdnīcā 1638. gadā vārds „ragana” ir iekļauts.

Pētnieks vairākus gadus pavadījis ar raganām, taču smej, ka sapņos raganas vēl nav nākušas, lai kā viņš to būtu gribējis. Laime teic, ka viņam ir jāskatās gan filmas, gan seriāli par raganām, jo, veicot lauka pētījumus, fiksējis, ka ļoti daudz cilvēki atsaucas uz televīzijā redzēto par raganām. „Amulets”, „Bafija pret vampīriem”, „Īstvikas raganas” un lērums citu televīzijas pārraižu spēcīgi ietekmējušas mūsdienu priekšstatus par raganām. Līdzīgi kā televīzija 21. gadsimtā maina mūsu priekšstatus par raganām, tā viduslaikos bijuši citi mediji, kas mainīja arhaiskos priekšstatus par nakts raganām. Daļu no dēmoniskajām nakts raganām raksturīgajām īpašībām un darbībām, kā arī raganu nosaukumu agrajos jaunajos laikos sāka attiecināt uz sievietēm ar pārdabiskām spējām, savukārt senie priekšstati par nakts raganām līdz 20. gadsimta sākumam saglabājās tikai perifēros apgabalos.

Nakts raganas vēl dzīvo Viļakā

Pētnieks pētījis nakts raganas tieši Ziemeļaustrumu Latvijā, jo, atlasot materiālus par dēmoniskajām raganām, iezīmējās tieši Ziemeļvidzeme un Ziemeļlatgale, no citām Latvijas pusēm avotu ir bijis ļoti maz. „Principā vislabāk to teritoriju, kur sākotnēji bijis izplatīts senais priekšstatu kopums par nakts raganām, iezīmē vietvārdi ar vārdu „ragana”. Raganu kalni, raganu akmeņi, raganu purvi – tās ir vietas, kur savulaik uzskatīja, ka raganas dzīvo. Ļoti reti ir tā, ka vietvārds saistīts ar vēlāku laiku sodu vietām. Tie tad pārsvarā būs raganu kalni, grūti iedomāties, ka raganas būtu dedzinātas purvā,” spriež Laime. Viņš gan norāda, ka tagad reti kurš zina, kā vietvārds cēlies, „tas vienkārši palicis kā orientieris telpā”.

Svarīgi zināt, ka nakts raganas nenāk uz mājām, viņas nodara ļaunumu cilvēkiem tad, ja cilvēks ieiet viņu teritorijā, visbiežāk – kapu apkārtnē. Jautāts, vai avotos ir iezīmējušies aizsardzības paņēmieni pret raganām, pētnieks min arhaisku metodi – izsaukt palīgā vilku, „jo uzskatīja, ka vilki saplosa mirušos, kas iziet ārpus tiem atvēlētās teritorijas. Tā kā, piemēram, dzīvajiem ir aizliegts iet uz kapiem un darīt visu, kas ienāk prātā, arī mirušajiem ir bijis savs uzvedības reglaments”. Vilku var izsaukt ar noteiktiem vārdiem, iegaudojoties kā vilkam vai arī teikt raganām: „Vilks ēd raganas!” Viņas jau no vilka pieminējuma vien nobīstas.

Otrs variants ir izvilkt bikšu siksnu. „Tas acīmredzot ir saistīts ar to, ka, izvelkot siksnu no biksēm, bikses nošļūk. Savulaik uzskatīja, ka visādus pārdabiskos mošķus var aizbiedēt ar kailumu,” norāda Laime. No kristietības ir ienākusi arī tradīcija skaitīt Tēvreizi, taču nav īpašu paņēmienu, kā pret raganām preventīvi izsargāties mājās. Pētnieks min, ka, iespējams, ticējumi par raganām-burvēm un piena zaglēm mantoti no senākajām raganām-nakts raganām, tādā gadījumā var izkaisīt ap māju dadžus vai likt uz kūts sliekšņa izkapti, lai ragana sagriežas.

20. gadsimta sākumā priekšstati par nakts raganām bija izplatīti visā ziemeļaustrumu Latvijā, taču tagad šī teritorija ir strauji sarukusi, uzsver pētnieks. Viņam izdevies atrast pāris cilvēkus Viļakā, kur ir arī Raganu kalns, kas tic dēmoniskajām nakts raganām. Viņš skaidro, ka Viļaka ir pierobežā un tieši perifērajos rajonos arhaiskas lietas mēdz saglabāties visilgāk.

„Pētījuma laikā man ir izdevies uzklausīt cilvēku stāstus par to, kā viņi ir redzējuši noslēpumainos nakts dēmonus – nakts raganas, piemēram, parādāmies virs dīķa.  Viņi tām joprojām tic. Un, ja tic, tad raganas vismaz Ziemeļlatgalē vēl ir dzīvas,” saka Laime.

*Sandis Laime 2011. gadā folkloristikas zinātnē aizstāvēja filoloģijas doktora darbu „Raganu tradīcija ziemeļaustrumu Latvijā”, kas kalpojis par pamatu jaunajai monogrāfijai. Pašlaik viņš strādā LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuvē.

 

Par publikāciju ciklu „Pētījums”

Latvijas Universitāte ir lielākā augstākās izglītības iestāde Latvijā, un tajā ir koncentrēts mūsu valsts vadošais studiju un pētniecības potenciāls dabas, humanitārajās un sociālajās zinātnēs. Turklāt ikviens Universitātes pētnieka atklājums, sasniegums un veikums zinātnes lauciņā virza Alma Mater pretī mērķim – kļūt par starptautiski atzītu Eiropas un pasaules nozīmes zinātnes universitāti. Lai gūtu priekšstatu par to, ko dara un sasnieguši pētnieki Universitātes fakultātēs un institūtos, 2012. gada nogalē uzsākts publikāciju cikls „Pētījums”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim stāstu par kādu no pētījumiem.

Latvijas Universitātes zinātniskais potenciāls dod ieguldījumu Latvijas tautsaimniecībā un sabiedrības ilgtspējīgā attīstībā!