Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
Universitātes nosaukuma plāksnes atklāšana pie LU galvenās ēkas un LR ģerboņa atklāšana uz ēkas fasādes. 1990. gada 9. aprīlī. Priekšplānā toreizējais rektors Juris Zaķis. Foto no LU Vēstures muzeja arhīva
Universitātes nosaukuma plāksnes atklāšana pie LU galvenās ēkas un LR ģerboņa atklāšana uz ēkas fasādes. 1990. gada 9. aprīlī. Priekšplānā toreizējais rektors Juris Zaķis. Foto no LU Vēstures muzeja arhīva
Universitātes nosaukuma plāksnes atklāšana pie LU galvenās ēkas un LR ģerboņa atklāšana uz ēkas fasādes. 1990. gada 9. aprīlī. Priekšplānā toreizējais rektors Juris Zaķis. Foto no LU Vēstures muzeja arhīva Gaudeamus 1991. gads. Foto no LU Vēstures muzeja arhīva LU studentes. 1990. gads. Foto: Andris Dzenis Studenti apgūst informātikas pamatus un skaitļošanas tehniku. 1988. gads, Foto no LU Vēstures muzeja arhīva Cietvielu fizikas institūta padome, 80.gadi. Foto no LU Vēstures muzeja arhīva
PĒTĪJUMS par LU pārmaiņu laikos 20.gs. 80. un 90. gados
Kristaps Gustsons, „Alma Mater” korespondents
21.05.2014

Kas vecākajām paaudzēm šķiet vēl ar roku aizsniedzama vakardiena, jaunākajiem jau ir vēsture, par kuru priekšstats veidojas vien no dzirdētā un lasītā. Lielās 80. un 90. gadu pārmaiņas, kas sākās ar mulsumu un vajadzību pašiem mācīties pieņemt lēmumus, strauji attālinās no tagadnes un to liecinieki kļūst vecāki, un daudzi jau ir pametuši aktīvās darba gaitas. Lai neļautu neseno laiku liecībām aizplūst kā smiltīm caur pirkstiem un vēl pagūtu izlasīt strauji balējošos faksus, LU vēsturnieki profesora Ilgvara Misāna vadībā apvienojošies pētniecības projektā, kura mērķis ir apkopot avotus par neseno Alma Mater vēsturi.

Drīzumā LU portālā visiem interesentiem būs pieejams avotu krājums „Latvijas Universitāte pārmaiņu laikos: LU 20. gs. 80. un 90. gados”. To Vēstures un filozofijas fakultātes profesora Ilgvara Misāna vadībā izstrādāja vēsturnieki Ineta Lipša, Kaspars Zellis, Jānis Ķeruss un Kristīne Ante. Krājumā caur dažādiem dokumentiem, interviju tekstiem un to komentāriem iespējams iepazīties ar pārmaiņu procesiem, kuru rezultātā padomju Latvijas Valsts universitāte kļuva par Rietumu tipa universitāti.

Tupinājums senākam projektam

2010. gadā klajā nāca grāmata par LU Vēstures un filozofijas fakultāti padomju gados (Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes vēsture padomju laikā : personības, struktūras, idejas (1944-1991). Rīga: LU Akadēmiskais apgāds). Šo projektu pētnieki I. Lipša, J. Ķeruss un K. Zellis aizsāka, vēloties iemūžināt aizejošo pasniedzēju paaudzi. Strādājot pie grāmatas, tika apgūts plašs spektrs dažādu avotu un gūta pieredze mutvārdu avotu apguvē. „Kad grāmata bija gatava, radās jautājums, ko darīt tālāk. Kaut kādas iestrādes arī bija, žēl tās laist zudumā. Mēs arī apzinājāmies, ka mūsu savāktie avoti pamatā ietekmēs to, kā vēlāk rakstīs par šo laiku,” stāsta viena no pētniecēm, vēstures zinātņu doktore Ineta Lipša. Jaunais pētījums tapa, turpinot darbu profesora Ilgvara Misāna vadībā un piesaistot vēl vienu pētnieci – LU Vēstures un filozofijas fakultātes docenti Kristīni Anti.

„Es iesaistījos arī tādēļ, ka pazinu Universitāti no administratīvās puses un iekšpuses, esmu darbojusies visu līmeņu studentu organizācijās. Tā kā tas ir milzīgs projekts un bija svarīgi saprast, kā to organizēt un veidot, tad mūsu galvenais fokuss bija pārmaiņas. Kā un kurās sfērās institūcijā parādās pārmaiņas? Vai tās ir iniciētas no ārpuses vai arī no iekšpuses?” par darbu pie projekta stāsta Kristīne Ante.

Avoti un ar tiem saistītā problemātika

Vispirms tika apzināti avoti par attiecīgo laika posmu. Galvenās avotu grupas veido Latvijas Valsts arhīva fondi, Universitātes Arhīva un LU Vēstures muzeja krājums, periodika prese un atmiņas no intervijām. Katrai avotu grupai ir sava specifika. Kā skaidro Kristīne Ante. „Mēs negribējām iespaidot lasītājus, izsakot savus vērtējumus par šo materiālu, bet gan iezīmēt to problemātiku, parādīt avotus, ko no tiem var dabūt, kas ir saglabājies.” Plašāka apjoma publikācijai klasiskā formā projekta ietvaros arī nepietika laika un finansējuma, jo temats ir visnotaļ plašs un apjomīgs. „Mums šķita svarīgi parādīt studentiem, ka tādi avoti ir, lai viņiem rosinātu idejas par tēmām, kuras pētīt. Bieži vien cilvēkiem liekas, ka avotu ir ļoti maz. Šādi mēs parādam, ka iespējas ir plašas,” par izdevuma formātu turpina Ineta Lipša.

Jāatzīmē, ka avotu apzināšanas procesā kļuva redzams, ka daudzi avoti strauji iet bojā. Piemēram, strādājot ar jautājumu par kontaktiem ar ārzemēm, konstatējām, ka vecie faksi bija tik tālu izbalējuši, ka vairs nav salasāmi. Tās attiecīgi arī ir vājās vietas, kurās jāliek uzsvars uz mutvārdu intervijām. Ja nav arhīvu avotu, tad ir pilnīgi skaidrs, ka ātri jāvāc mutvārdu intervijas, jārada avoti par šo tēmu. Avotu apzināšana aizņēma nozīmīgu daļu laika, apmēram gadu. Vēl viens piemērs ir sēžu protokoli, kuri sākot ar padomju perioda pēdējo desmitgadi kļuva daudz trūcīgāki savā saturā: minēts, ka tikās tas un tas, vienojās par to un to. Bet izpaliek diskusiju atreferējumi. Tas pats attiecas arī uz mūsu laika dokumentiem. Arī šādos gadījumos talkā nāk mutvārdu avoti. Ar savu pieredzi dalās Kristīne Ante: „Es arī izgāju cauri visiem Senāta tā laika lēmumiem. No vienas puses informāciju savākšanai tas dod, bet tā ir ļoti sausa un motivācija tajos vispār neparādās.”

Krājumā apskatītie jautājumi

Avotu krājums sadalīts četrās daļās, četros pamatjautājumos. Katrs no pētniekiem padziļināti pētīja vienu no jautājumiem: „Studiju satura maiņa” (Dr. hist. Kaspars Zellis), „Akadēmiskās vides demokratizācija” (Dr. hist. Ineta Lipša), „LU kontakti ar rietumiem jeb ārējie sakari” (Dr. hist. Jānis Ķeruss), „LU pāreja uz studiju maksu” (Dr. hist. Kristīne Ante).

Par savu pētījuma daļu vairāk stāsta Kristīne Ante: „studiju maksai parādoties, Universitātē teica apmēram tā: „valsts kavējas ar finansējumu, mums nav naudas. Kaut ko pieliksim klāt.” Īstenībā mūsu sistēma ir diezgan unikāla. Visā Eiropā ir dažādi modeļi, sākot no valsts izglītības līdz pilnīgi privātai vai arī daļēja līdzfinansējuma. Mums ir kaut kas pa vidu, un tā maksa ir noteikta būtībā pēc iestādes brīvas gribas, turklāt ir budžeta vietas un maksas vietas. Interesanti man likās, kā tas bija pašos pirmsākumos, kas ir redzams gan Senāta lēmumos, gan Universitātes Avīzes rakstos, kur parādās arī studentu protesti.”

„Pievēršoties šim transformācijas procesam, viena no interesantām tēmām bija saistībā ar tā sauktajām vispārējām katedrām un kursiem. Piemēram, bija Padomju Savienības Komunistiskās partijas vēstures kurss, bija Dialektiskā un vēsturiskā materiālisma kurss. Bija vairākas vispārējās katedras, piemēram, Zinātniskā komunisma katedra. Interesants ir process, kādā šīs katedras tika likvidētas, jo patiesībā tās likvidēja ļoti formāli un ne pēc būtības. Tās pārdēvēja citos nosaukumos un lielākā daļa pasniedzēju palika strādāt,” par savu pētījuma daļu stāsta Ineta Lipša. Jāatzīmē, ka Zinātniskā komunisma katedra pārtapa par Politikas zinātnes katedru.

Jautājumā par studiju satura maiņu un akadēmiskās vides demokratizāciju ir izmantots Zinātniskā komunisma katedras piemērs. Ineta Lipša un Kaspars Zellis intervēja pēdējo Zinātniskā komunisma katedras vadītāju Miķeli Ašmani: „sēžu protokolos viss jau nav fiksēts, tur zināmā mērā ir tādi formāli piefiksējumi. Mēs viņam vaicājam, kā bija ar to katedras nosaukuma maiņu, vai tā bija pašu katedras darbinieku iniciatīva. Patiesībā ir ļoti grūti nodalīt, jo Gorbačova pārbūves politika jau nav nodalāma no katedras darbības. Tā specifika, ko mēs dokumentos arī redzējām, ka cilvēki Universitātes struktūrās – fakultātēs un katedrās – patiesībā bija kaut kādā mērā apjukuši. Nebija tādu instrukciju no augšas. Viņiem teica – tagad ir demokratizācija, pārbūve utt. Jums jānāk pašiem ar savām iniciatīvām. Tas bija ļoti mulsinoši cilvēkiem, kuri iepriekš tās bija saņēmuši. Un tāpēc tika spriests, kas tā tāda pārkārtošana, kā tā ir jāveic, un tas notika šajās katedru sēdēs. Katrs izvirzīja savas versijas, kas tas varētu būt un ko mēs darīsim. Pašu politiku aizsāka Gorbačovs, bet tālāk viņiem bija jākuļas pašiem kā māk.”

Zinātniskā komunisma katedra bija arī pirmā katedra tolaik vēl Latvijas Valsts Universitātē, kas sāka katedras vadītāju vēlēšanas pēc jaunas sistēmas. „Pats Miķelis Ašmanis bija meklējis kandidātu, lai būtu izvēle,” stāsta Ineta Lipša, „bet katedras darbinieki tik un tā bija ievēlējuši Miķeli Ašmani. Šis solis nepatika Universitātes vadībai, tādēļ tā neapstiprināja rezultātus. Šeit ir interesants stāsts, kas būs redzams avotu publikācijā. Šie dokumenti ir savietoti ar paša Miķeļa Ašmaņa interviju. Līdz ar to būs ievērots līdzsvara princips, ka mēs dodam gan dzīvo cilvēku, gan dokumentu.”

Mutvārdu avotu specifika

Visi mutvārdu avoti – intervijas gan no iepriekšējā projekta, gan šī – nonāks LU Filozofijas un socioloģijas institūta Mutvārdu vēstures centra arhīvā un būs pieejami jebkuram. Tas pavērs iespēju pētīt ne tikai Universitātes vēsturi, bet arī intelektuālās elites rīcību noteiktos vēstures posmos un notikumos pētniekiem arī nākotnē. Pētnieki intervijas pierakstīja ne tikai ar atbildēm uz dažiem konkrētajiem jautājumiem, bet arī ļaujot izstāstīt vairāk gan par laiku, iezīmējot savi pašu šinī laikā, kā arī izsakot pārdomas.

Interesanti atzīmēt, ka darbā pie intervijām tika iesaistīti arī Vēstures un filozofijas fakultātes maģistrantūras studiju kursa „Mutvārdu vēsture” studenti. Studenti, apgūstot metodiku, ierakstīja gandrīz 20 intervijas, intervējot gan pirmos pētniekus, gan studentus, kuri devās uz rietumiem.

Kā norāda Kristīne Ante, lielākā atšķirība starp rietumiem un mums, kas jūtama visās intervijās, ir bibliotēkas, lai gan kopumā LU Bibliotēka bija diezgan augstā līmenī. Bet jāņem vērā vēl viena būtiska atšķirība sistēmā, ka padomju modelim raksturīgas daudz lekcijas un prasība atstāstīt dzirdēto. Tikmēr rietumos liels akcents ir uz patsāvīgajām studijām, bet maz ir kontaktu stundu, studenti teju vai dzīvo bibliotēkās.

Būtiski ir pieminēt, ka mutvārdu vēsture ir viena no tādām starpdisciplinārām nozarēm, kura ilgu laiku no akadēmisko un konservatīvo vēsturnieku puses netika uztverta kā kaut kas nopietns. Pēc tradicionālās avotu klasifikācijas, kuru vēstures studenti apgūst jau pirmajā kursā, atmiņas jeb mutvārdu vēsture ir vissubjektīvākais avots. Šo subjektivitāti, protams, nevar noliegt, tomēr viss atkarīgs no metodēm un pielietojuma. Mutvārdu vēsture ir starpdisciplināra nozare, kurā apvienotas metodes gan no vēstures, gan citām nozarēm, piemēram, antropoloģijas. Mutvārdu vēsture pagriež fokusu citā virzienā – nevis noskaidrot, kas bija, jo tas iespējams, tāpat vairs nav izzināms, bet gan kā to atceras. Ja jau atceras, tad tas bija svarīgi, vai arī tas liecina par kaut ko, kas ir aktuāls šodien.

Par pētījumu: Latvijas Universitāte pārmaiņu laikos: LU 20. gs. 80. un 90. gados

Par publikāciju ciklu „Pētījums”

Latvijas Universitāte ir lielākā augstākās izglītības iestāde Latvijā, un tajā ir koncentrēts mūsu valsts vadošais studiju un pētniecības potenciāls dabas, humanitārajās un sociālajās zinātnēs. Turklāt ikviens Universitātes pētnieka atklājums, sasniegums un veikums zinātnes lauciņā virza Alma Mater pretī mērķim – kļūt par starptautiski atzītu Eiropas un pasaules nozīmes zinātnes universitāti. Lai gūtu priekšstatu par to, ko dara un sasnieguši pētnieki Universitātes fakultātēs un institūtos, 2012. gada nogalē uzsākts publikāciju cikls „Pētījums”. Katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā tiek publicēts stāsts par kādu no pētījumiem.

Latvijas Universitātes zinātniskais potenciāls dod ieguldījumu Latvijas tautsaimniecībā un sabiedrības ilgtspējīgā attīstībā!