Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
Uz kapusvētkiem Baltinavā. 20. gs. 60. gadi. Klintas Ločmeles albums
Uz kapusvētkiem Baltinavā. 20. gs. 60. gadi. Klintas Ločmeles albums
Uz kapusvētkiem Baltinavā. 20. gs. 60. gadi. Klintas Ločmeles albums Kapusvētkos Jaunraunā. 1937. gads. Raimonda Brieža albums
PĒTĪJUMS: Priecīgus kapusvētkus!
Katrīna Žukova, Alma Mater korespondente
19.08.2014

„Uz mašīnas „kapotiem” un zemē saklāja segas, uz kurām novietoja šķīvjus ar maizītēm, pīrādziņiem, gaļas ruletēm, dalīja arī alu un šņabi,” – tāda ir viena no neskaitāmajām kapusvētku atmiņām, kas apkopotas izdevniecības „Mansards” izdotajā grāmatā „Latviešu kapusvētki: identitātes rituāls”, tās autores – Latvijas Universitātes (LU) komunikācijas zinātnes doktorante Laura Uzule un LU Sociālo zinātņu fakultātes profesore Vita Zelče.

Profesore Zelče atceras, ka bērnībā vesta uz kapusvētkiem, kur vienmēr tika sapazīstināta ar attāliem radiem, tur arī bijuši citi bērni, kuri reizi gadā satiekas un vienmēr atrod kapos ko darīt. Savukārt doktorante Uzule atceras: „Vecāmamma mani kopā ar māsu ņēma līdzi uz kapsētu un kapusvētkiem, lai pastāstītu ne tikai, kur un kādi mūsu ģimenes locekļi atdusas, bet arī, lai pastāstītu par kapu kultūru, lai iemācītu to cieņu, kas jāievēro kapsētās.”

Tieši bērnības atmiņas ir viens no pamudinājumiem profesorei un doktorantei pētīt kapusvētkus. Arī abu pētnieču grāmata „Latviešu kapusvētki: Identitātes rituāls” veltīta vecāmmammām: „Vecmāmiņai Rozālijai Dukšinskai, Ārijai Pūpolai, Ilgai Uzulei un Salimonai Zelčai.”

Dižošanās kultūra

Pētījums ir par latviešu kapusvētkiem Latvijā, grāmatā secīgi izstāstīta to izcelšanās un veidošanās. Grāmatas uzdevums, izzinot kapusvētku tradīciju un rituālu, bija veidot zināšanas par latviešu identitāti.  Pētnieces darbu dalījušas, proti, profesore Zelče vairāk pētījusi arhīvu un bibliotēku materiālus, savukārt doktorante Uzule trīs vasaras pēc kārtas devusies uz kapusvētkiem, kuros uzrunāja cilvēkus, lūdzot aizpildīt anketas par kapusvētkiem, un uzmeklēja cilvēkus, kurus intervēt, kā arī novēroja un pēc tam pierakstīja svētku norisi.

Jautāta, vai nebija neērti apmeklēt kapusvētkus un runāt ar svešiem cilvēkiem, Uzule norāda, ka viņai nebija ne neērtuma sajūta, ne bailes, jo doktorante diezgan skaidri nodalīja, ka uz kapusvētkiem ir ieradusies kā neitrāla persona – pētniece.  Doktorante norāda, ka cilvēki bija neticami atsaucīgi: „Neviens cilvēks, ko uzrunāju, man neatteica.”

„Cilvēki izrādīja ļoti lielu interesi ne tikai tajā brīdī, kad mēs viņus uzrunājām, bet arī grāmatas starpposmā un noslēgumu fāzē. Cilvēki zvanīja un vēlējās vēl kaut kā palīdzēt. Cilvēki apzinās gan kapusvētku, gan apkopojoša pētījuma vērtību,” pārliecināta ir Uzule.  

Profesore Zelče skaidro, ka kapusvētki ir lokālo kultūru pasākums. Cilvēki uz kapusvētkiem nāk, lai satiktu gan savus radiniekus, gan citus cilvēkus no lokālās kultūras, lai uzzinātu, kas ar viņiem notiek. Lai gan par kapusvētkiem pirmās publikācijas fiksētas 19. gadsimta otrajā pusē, profesore norāda, ka visdrīzāk pirmie kapusvētki varētu būt notikuši 19. gadsimta pirmajā pusē, un kapusvētku aizsākums meklējams Vidzemē.

Uz jautājumu, kas pamudināja kapusvētku tradīcijas rašanos, profesore norāda, ka, iespējams, tradīcija sākās ar to, ka 18. gadsimta beigās administratīvās iestādes aizliedza mirušos apglabāt uz savas zemes, bet lika tos apglabāt publiskajās kapsētās. To definēja kā modernā laika un higiēnas prasību. Atverot publisku kapsētu, to iesvētīja, savukārt nākamajos gados atzīmēja kapsētas jubilejas. Savā veidā šādi notika arī cīņa par cilvēkiem, lai viņi nāktu uz baznīcu.

19. gadsimtā notika sabiedriskās dzīves veidošanās. „Tas nozīmē, ka cilvēki no savām sētām dodas uz publiskajām telpām. Tradicionāli tas vienmēr ir bijis krogs, bet bez kroga modernizācijas procesā attīstītās pagastu biedrības, kori, teātra spēlēšana. Vajadzēja telpu, kur izpausties. 19. gadsimtā kapusvētki kļuva vienu no tādām vietām, kur lokālie kori var vislabāk uzstāties, viņiem ir vislielākās auditorijas,” skaidro Zelče.  

19. gadsimtā sākās arī plašāka migrācija, jaunieši devās mācīties, citi strādāt uz pilsētām, un vasaras bija tas laiks, kad laucinieki brauca atpakaļ ciemos pie vecākiem. „Tajā brīdī kapusvētki kļūst par platformu, kur cilvēki var satikties un pastāstīt, kā viņiem klājas un, protams, padižoties. Dižošanās ir viena no šīs kultūras iezīmēm,” min profesore.

Uz kapusvētkiem cilvēki devās ar labākajiem zirgiem, saģērbās labākajās drēbēs un ņēma līdzi visskaistākos ziedus.

Zobošanās par nāvi

Sākot ar 1905. gadu, kapusvētki kļūst par „dvēseļu revīzijas” vietām, „kur satiekoties cilvēki uzzina, kas ir dzīvs, kas ir miris, kas ir pazudis, kuru ir piemeklējis skarbs liktenis vai kuram ir paveicies”. Zelče min, ka „dvēseļu revīziju” var attiecināt arī uz mūsdienām, kad lokālās kultūras satiekas un uzzina, piemēram, kurš ir devies uz Lielbritāniju.

Jau pēc Piektā gada, kad Latvijas teritorijā mītošos skar represijas, kapsēta ir salīdzinoši brīva publiskās telpas daļa, arī pēc okupācijas tieši kapsēta ir tā vieta, kur saglabājas „daudzas morālās un kultūras vērtības, kuras padomju režīms noliedza”, skaidro profesore, „Kapusvētki ir viena no tām vidēm, kur ļauj iekonservēt vērtības. Gan ģērbšanās kultūru, kā skaisti saģērbties, sapucēties, labi uzvesties, labas manieres. Tādā veidā tur iekonservējas laikmets, kultūra. Tur darbojās savi likumi, savas tradīcijas.”

Pēc Piektā gada izveidojās arī liels pieprasījums pēc laba priekšnesuma, tāpat kā Dziesmusvētkos, salīdzina grāmatas autore. „Sākotnēji tas bija gaidīts no mācītājiem. Kapu svētkos uzstājās mācītāji, kuri sacenšas, kurš spēs labāk kaut ko pastāstīt, uzrunāt cilvēkus,” min Zelče. Viņa atceras, ka vienā no publikācijām bija atstāstīta Andrieva Niedras, kurš tobrīd vēl bija mācītājs, runa kapusvētkos. Vislielāko sajūsmu profesorei izraisījis tas, ka viņš savā runā atsaucies uz nogrimušo „Titāniku”.

Savukārt 20. gadsimta 20. gados kapusvētkos arvien izteiktāk iezīmējās līksmošanās kultūra. Profesore skaidro, ka Latvijas ģeopolitiskā situācija radīja apstākļus, ka cilvēki ļoti labi sadzīvo ar kapiem un nāvi. „Tā ir izteikta sociālpsiholoģiskā reakcija – ironija un zobošanās par nāvi. Mēs ejam uz kapiem svinēt svētkus, mēs īsti nezinām – varbūt mēs tur pat ļoti drīz nonāksim, it īpaši pēc tam, kad vidējais mirstības līmenis ir ļoti liels – abi kari, lielais alkoholisms un citu nelaimju līmenis padomju režīmā ir cēlonis tam, ka cilvēki mirst,” skaidro Zelče.

Lai gan vārdu „kapusvētki” veido divi pretēji vārdi – „kapi” un „svētki”, doktorante Uzule norāda, ka arī šobrīd „šie svētki ir kaut kas priecīgs un viennozīmīgi ar nāvi ne tik saistoša lieta, to pierādīja arī mūsu aptaujas anketa, ka cilvēki ļoti bieži kapus un kapsētu saista ar „zaļumu”, „mieru”, „miera ostu”, dažādi tie epiteti, bet „nāve” vai „bailes” parādījās ārkārtīgi reti.”

Festivāls, krīze un veļi

Ne velti kapusvētki iekļauti Latvijas kultūras kanonā, šāda veida svētki nemaz pasaulē nav izplatīti. „Kad šī grāmata tapa, apmeklēju vērtīgu konferenci Varšavā, kur bija saaicināti cilvēki no ļoti daudzām Eiropas valstīm, īpaši no Austrumeiropas. Kad es kolēģiem jautāju, vai viņiem vasarās kapos kaut kas līdzīgs notiek, viņi atbildēja, ka nē, jo pārsvarā lielais notikums kapos ir mirušo piemiņas diena, kas ir rudenī. Par „Cemetery Festival [angļ. val. – kapusvētki]” neviens neko nezināja,” stāsta profesore. Viņa skaidro, ka tieši mazām nācijām attīstās dažādi mehānismi, kas palīdz saglabāt kultūru un veidot īpatnēju opozīcijas formu.

Profesore zina stāstīt, ka Igaunijā notika padomju tipa kapusvētki, kas tika propagandēti visā Padomju Savienībā, tie nebija saistīti ar baznīcu un tie neattīstījās no kultūras.  Savukārt Lietuvā Klaipēdas apkaimē notiek luterāņu kapusvētki. „Lietuvieši bija pārsteigti par to, ka pie mums kapusvētki notiek arī katoļiem. Tas viņiem bija šoks! Viņiem šķiet, ka katoļi nevar tā uzvesties, jo luterānisms ir brīvāka reliģija,” smejas profesore Zelče. Taču viņa uzsver, ka abās kaimiņvalstīs ir ļoti spēcīgas tradīcijas mirušo piemiņas dienai.

Abas pētnieces iezīmē arī vairākus kuriozus, kas notikuši grāmatas tapšanas laikā. Profesore skaidro, ka grāmatu bija plānots izdot ātrāk, taču tapšanas gaitā „tā ķērās”, tad abas pētnieces esot jokojušas, ka „veļi negrib, lai grāmata iznāk”. Savukārt, ja kaut kas sanāca necerēti labi, tad teica, ka „veļi palīdz”.

Savukārt pētniece Uzule iezīmē divus kuriozus. Viņai ļoti palicis atmiņā tas, ka Vidzemes pusē cilvēki satiekoties, līdzīgi kā Ziemassvētkos, saka „Priecīgus kapusvētkus!”, kā arī „Tad līdz nākamajiem kapusvētkiem!”. Doktorante atstāsta kādu neviļus noklausītu sarunu, kad satikās „vairākas kundzes labākajos gados”. Viņas savā starpā sprieda, kur tad ir viena no kompanjonēm, kas katru gadu ierodas, un viena no kundzēm teikusi: „Nē, nevar būt, ka jau mirusi? Uz kapusvētkiem vari neierasties tikai, tad, kad pats te dusi!”

Pētnieces uzsver, ka šobrīd kapusvētkiem ir krīze, ko veidojis tas, ka 20. gadsimta astoņdesmitajos gados notika atteikšanās no padomju svētku formas un svētku nodošana baznīcu pārziņā, tagad kapusvētki lielākoties ir baznīcu pārziņā. „Manuprāt, viens no galvenajiem cēloņiem ir tas, ka šobrīd iztrūkst priekšnesuma, jo uz baznīcu šobrīd iet salīdzinoši maz cilvēku, kapusvētku tradīcijas nākotne lielā mērā ir pašvaldību un vietējo kultūras iestāžu ziņā, jo vajag labu priekšnesumu: mūsdienīgu un modernu, ar gaismām, tehniku un māksliniekiem,” skaidro profesore Zelče.

Abu pētnieču grāmata „Latviešu kapusvētki: Identitātes rituāls” sagatavota un izdota valsts pētījumu programmas „Nacionālā identitāte” projekta „Latvijas sociālā atmiņa un identitāte” ietvaros, tās izdošanu atbalstījis arī Kultūrkapitāla fonds. Grāmata papildina apgāda „Mansards” sēriju „imperfectum”.

Pētījums tapa no 2011. līdz 2014. gadam, teju 40 kapsētās visos Latvijas novados anketas aizpildījuši 500 respondentu.

Abas pētnieces izsaka lielu pateicību LU Sociālo zinātņu fakultātes komunikācijas zinātnes studentiem, kuri palīdzēja kapusvētku tradīciju noskaidrošanai paredzēto anketu izplatīšanas un kapusvētku norises novērojumu veikšanas un fiksēšanas procesā.

Par publikāciju ciklu „Pētījums”

Latvijas Universitāte ir lielākā augstākās izglītības iestāde Latvijā, un tajā ir koncentrēts mūsu valsts vadošais studiju un pētniecības potenciāls dabas, humanitārajās un sociālajās zinātnēs. Turklāt ikviens Universitātes pētnieka atklājums, sasniegums un veikums zinātnes lauciņā virza Alma Mater pretī mērķim – kļūt par starptautiski atzītu Eiropas un pasaules nozīmes zinātnes universitāti. Lai gūtu priekšstatu par to, ko dara un sasnieguši pētnieki Universitātes fakultātēs un institūtos, 2012. gada nogalē uzsākts publikāciju cikls „Pētījums”. Katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā tiek publicēts stāsts par kādu no pētījumiem.

Latvijas Universitātes zinātniskais potenciāls dod ieguldījumu Latvijas tautsaimniecībā un sabiedrības ilgtspējīgā attīstībā!