Eigits Dāvis Timermanis

Mecenāts Eigits Dāvis Timermanis (Goga) par savu dzīvi stāsta:

"Mans vectēvs Dāvids Timermanis dzimis 1863. gadā Cēsīs zemnieka ģimenē, mācījies Cēsu Bērzaines ģimnāzijā. 1882. gadā iestājies brīvprātīgajā kara dienestā. Pēc mācībām virsnieku skolā  sasniedzis apakšpulkveža pakāpi cara armijā. Komandējumā Mandžūrijā viņš satika Kristīni Ozolu (dz. 1872. g.), kura tur strādāja kā mājskolotāja. Viņi tika salaulāti 1904. gadā. Dāvids turpināja kalpot armijā. Ģimenē dzima divas meitas: Ilze (1905. g.) un Austra (1907. g.). 1908. gada oktobrī komandējumā Rezaņā Dāvids nomira, kur arī ir apglabāts. Kristīne ar meitām atgriezās Rīgā, kur 1909. g. 8. jūnijā piedzima Roberts Dāvīds; savu tēvu viņš nekad nesatika. Ģimene drīz pārcēlās uz Cēsīm, turpināja dzīvi diezgan ierobežotos apstākļos. Pēc Bērzaines vidusskolas pabeigšanas 1926. gadā Dāvīds iestājās Latvijas Kara skolā, kuru ļoti sekmīgi pabeidza 1929. gadā. Viņš tika nosūtīts uz  Daugavpils Jātnieku pulku, bet 1931. gadā pārgāja uz Aviācijas Skolu, pabeidzot to ar virsleitnanta pakāpi. 1932. g. Dāvīds iesāka studijas Latvijas Universitātē, tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, tautsaimniecības nodaļā, kuru pabeidza 1937. gadā. 1931. g. Ziemassvētkos Dāvīds satika Valiju Vilensons (dz. 1912. g. Rīgā). 1933. gadā Dāvīds cieta smagā avārijā, pēc kuras 9 mēnešus pavadīja slimnīcā. 1934. gadā, kad Dāvīds atveseļojās, viņi ar Valiju salaulājās. 

Ģimenē piedzima Eigits Dāvis (Goga) (1935. g.) un Ivonna Aija (1936. g.), abi dzimuši Rīgā. Dāvīds turpināja dienestu Aviācijas Pulkā līdz 1938. g. augustam, kad tika pārcelts uz Tehniskās divīzijas (ģen. Kureļa adj.) štābu. Krievu karaspēkam ienākot Latvijā, Dāvīds uz īsu laiku 1940. gadā tika atkal pārcelts uz Aviācijas Pulku, bet tad 1941. g. sākumā tika atlaists no dienesta. Laimīgā kārtā, piesardzīgi dzīvojot, netika noķerts un izsūtīts. Dāvīds 1937. gadā atsāka studijas, taču Padomju okupācijas dēļ tās nepabeidza.

Kad 1942. gada sākumā sāka veidot latviešu “policijas” bataljonus, Dāvīds pieteicās un pildīja 3. rotas komandiera pienākumus 270. sapieru bataljonā līdz kara beigām, kad Dāvīds uzsāka Partizānu gaitas. Pārejot no Kurzemes uz  Madonas/Lubānas apvidu, Dāvīds sekmīgi vadīja Latvijas Tēvzemes Sargu (partizānu) apvienības veidošanu un darbību. Nodevības dēļ Dāvīdu nošāva pie Saulīšu mājām Barkavas pagastā 1945. gada 25. decembrī. Viņa dusas vieta nav zināma, bet viņa atmiņa dzīvos vēl ilgi kā ģimenē, tā “Tērvetiešos” un citos, ar kuriem šis Tēvijas Sargs bija ticies.

Manas agrās bērnības atmiņas ir gaišas un priecīgas, augot siltā ģimenes gaisotnē Pārdaugavā, Nordeķos. Jau no mazām dienām bija saskare ar lidmašīnām un lidlaukiem, tā tas izveidojās par manu “mūža ceļu”. Savu skološanos sāku Spilves pamatskolā, bet 1944. gadā, frontei tuvojoties Rīgai, mammīte mani un māsu paņēma uz laukiem – Odziņu mājām Saldus pagastā, kur pavadījām satrauktu vasaru. Šīs bija Vilensonu ģimenes mājas, kur bija dzimis mans otrais vectēvs Jānis Vilensons 1860. gadā. Jānis bija viens no jaunākajiem septiņu bērnu ģimenē. Kad tēvs nomira 1876. gadā, māte ar visiem bērniem drīz pēc tam tika izlikta no mājām un pārcēlās uz Rīgu. Jānis izmācījās par dzirnavnieku un strādāja netālu no Rīgas. Rīgā Jānis satikās ar Kristīni Leimani (dz. 1876. gadā  Burtniekos), salaulājās 1902. gadā. Viņu ģimenē bija trīs bērni: Lidija (1905.-1909. g.), Jānis (dz. 1910. g.) un Valija (dz. 1912. g.). Vectēvs atvēra veikalu Nordeķos, nodarbojās arī ar dārzniecību un turēja pāris govis. Abu vecāku smago pūļu rezultātā Jānis varēja atļauties nopirkt zemes gabalus netālu no ģimenes mājas Nordeķos 1928. gadā. Zemi vectēvs novēlēja saviem bērniem 1937. gadā un aizgāja mūžībā 1939. gadā.

Karš turpināja tuvoties, un nākotnes apsvērumu dēļ sākām veidot mūsu tālāko dzīvi. 1944. gada decembra vidū atstājām Liepāju, lai dotos ceļā uz Vāciju, Dancigu. No turienes nonācām Kemnicā, Saksijā, un Tā Kunga sargāšanā pavadījām drausmīgus nākošos četrus mēnešus līdz kara beigām.

Karam beidzoties, mēs atradāmies amerikāņu okupētā zonā un tā varējām kājām doties uz rietumiem cauri Jēnai un Veimārai līdz Gotai, kur mūs savā gādībā pārņēma amerikāņu militārā pārvalde. Kādas sešas nedēļas braukājām uz priekšu-atpakaļ, kamēr nonācām Fišbahas nometnē tuvu Nirnbergai. Tā bija ap 1000-1200 iedzīvotāju liela latviešu nometne, Apvienoto Nāciju Palīdzības un atjaunošanas pārvaldes (United Nations Relief and Rehabilitation Administration (UNRRA)) apgādāta. Nometnes vadība bija pašu iedzīvotāju ziņā, tur bija pamatskola, vidusskola, slimnīca, baznīcas, koris, teātris, gaidas, skauti, nometnes policija, amatnieku un daiļamatnieku apmācības.

Kārļa Skalbes pamatskolu pabeidzu īsi pirms mammītes, māsas un manas izbraukšanas uz Austrāliju 1949. g. sākumā. Ceļā bijām aptuveni trīs mēnešus caur tranzīta un pārbaudes nometnēm Vācijā un Itālijā. Mūsu kuģis „Nelly” bija pirmajā braucienā pēc pārbūves no labības par ļaužu pārvedēju; 1500 pasažieriem gāja visādi. Pēc mēneša iebraucām Melnburnā, tālāk devāmies uz nometni Kovrā kādus 600 km uz ziemeļiem. Tur mazā lauku pilsētiņā atsāku skolas gaitas ģimnāzijā. 1951. gadā pārcēlāmies uz Sidneju, kur vēl gadu mācījos ģimnāzijā, bet 1952. gada sākumā sāku aviācijas mehāniķa mācekļa kursu pie Qantas Empire Airways (tagad QANTAS). Biju pirmais māceklis, kurš nebija Austrālijas pavalstnieks. Blakus aroda skolas kursam pabeidzu ģimnāziju/matrikulāciju, bet, tā kā darba iespējas šeit bija ļoti ierobežotas, studijas neturpināju.

QANTAS lidoja visapkārt pasaulei, darbiniekus/pārstāvjus vajadzēja visur, kur bija pieturas. Tā pirmo pusotru gadu pēc mācību pabeigšanas pavadīju Indonēzijā, pēc tam komandējumos dažādos posmos Austrālijā, Kokosu Salās Indijas okeānā, Sanfrancisko, pāris gadus Singapūrā. Kopā šajā firmā nostrādāju 18 gadus. Pa šo laiku Pērtā satikos ar holandiešu meiteni Ansie VanHalteren (dz. 1942. g.), un 1963. g. salaulājamies. Ģimenē piedzima Jānis Dāvis (1964. gadā) un Daina Susan (1966. gadā). Lai arī, turpinot savu izvēlēto amatu, lēnām „kāpu uz augšu”, vēlējos pārcelties uz „Operations Department”, lai lidotu kā „flight engineer” – latviski, domāju, to sauc par borta inženieri. Mani darba devēji to negribēja pieļaut, un tā 1969. gada beigās atstāju QANTAS un pārcēlos uz Honkongu, pieņemot darba piedāvājumu no Cathay Pacific Airways, kas bija ātri augoša reģionālā gaisa līnija.

Tā bija liela pārmaiņa, pārceļoties uz dzīvi atkal citā pasaules malā, vidē, kultūrā, ar citādu skolu iekārtu, bet, tā kā tur bija ap 100 000 „expats” (latv. ekspatrianti), lielākoties angļu un amerikāņu izcelsmes, tad ātri varējām pielāgoties. CATHAY bija augusi ļoti ātri, iegādājoties divus CONVAIR 880 lidaparātus, kopā astoņus lidaparātus apkalpoja mūsu kurss. Gadu vēlāk sāka iegādāties BOEING B707 lidaparātus. Ar tiem sākās garāki lidojumi: uz Austrāliju, plašāk pa Āziju un uz Vidusaustrumiem. Kad firma iegādājās BOEING B747 lidaparātus 1979. gadā, mēs apkalpojām gandrīz visu pasauli - Eiropā Londonu, Parīzi, Romu, Frankfurti; Amerikā Vankuveru, San Francisco; Āzijas pilsētas un Austrāliju. Tie bija ļoti gari lidojumi, daudzi naktī.

Bērni pabeidza pamatskolas šeit, Honkongā, pārcēlās uz Pērtu, kur bija dzimuši, turpināt ģimnāzijas gaitas, lai gan daudzās brīvdienās varēja atbraukt „mājās”.

Mūsu ģimenes dzīve pārtrūka 1977. gadā. Laimīgā kārtā mēs bijām savākuši kopā grupu šejienes latviešu no dažādām zemēm, skaitā svārstīgu, ap 12-18; turpinājām sabiedrisku dzīvi latviskā garā. Tā kā es biju šeit  dzīvojis visilgāk, man bija „vecākā” loma. No visām malām braucēji zināja, kur sazvanīt Gogu. Tā caur draugu draugiem satikos ar Māru Liberts (dz. 1944. g. Rīgā). Mārīte atbrauca uz Honkongu uz pāris gadiem vadīt skaistuma kopšanas salonu. Mēs ar viņu salaulājāmies 1982. gadā. Tas bija 30 gadus atpakaļ, un mēs vēl joprojām tā labi saprotamies. Mūsu latviešu draugu pulciņš turpināja draudzēties līdz pat mūsu aizbraukšanai; apciemojot vēlāk, tas gan stingri samazinājies. 

Mans darba devējs auga no spēka spēkā - man ir zināms gandarījums, ka man bija izdevība pielikt savu daļu šajā pieaugumā profesionālā līmenī. Kopā nolidoju pāri par 13 000 stundām. Atstājot Honkongu 1991. gadā pēc turpat 22 gadiem, firmai bija pāri par 100 lidaparātu un 1 200 tehniskie apkalpes locekļi. 

Atgriezāmies Austrālijā 1991. gada beigās, apmetāmies Sidnejā, atsākām parastākas ģimenes attiecības ar abām mammītēm, kuras bija pacietīgi gaidījušas gadiem mūsu mājās nākšanu. Manas mammītes Valijas (dz. Vilensons) veselība bija bijusi samērā trausla no mazām dienām, jau studiju laikā viņai bija jāpavada laika posms sanatorijā, cīnoties ar tuberkulozi. Viņas studiju sākumu neatceros, bet tas bija LU Dabaszinātņu fakultātē. Pēc studiju nobeigšanas 1941. gadā Valija turpināja strādāt Dabaszinātņu fakultātē, kā arī vākt kopā materiālu savam maģistra darbam. Mammīte bija ļoti stingri audzināta, ļoti ticīga, tas deva viņai spēku un izturību tikt galā ar kara izraisītām dzīves pārmaiņām, pārdzīvot kara beigu posmu, pārcelties uz jauno zemi un izaudzināt bērnus. Pēdējos deviņus gadus mammīte pavadīja zem mūsu „spārna”, līdz aizmiga 94 gadu vecumā, 2006. gadā.

Mūsu „atvaļinājuma” dzīves posms ir ritējis vairāk nekā 20 gadus. Šeit, Sidnejā, darbojos latviešu biedrībā, dziedu Sidnejas Latviešu vīru korī (SLVK), kā arī  darbojos Sidnejas Ev. lut. latviešu draudzē, kur patlaban esmu draudzes priekšnieks. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas palīdzēju Gunāram Freimanim un Atim Skalbergam ar grāmatu izdošanu Latvijā. Pēc 2000. gada apvienojos ar Jāni Vējiņu, atbalstījām kopējus mērķus - veicināt  Zemessargu un Jaunsargu darbošanos, kā arī nodarboties ar militāra satura grāmatu izdošanu vai atkalizdošanu un dāvināšanu skolām, bibliotēkām, armijas iestādēm, diplomātiskām pārstāvniecībām. Diemžēl abus, Jāni un Ainu Vējiņus, aizsauca aizsaulē pārāk ātri, daudz kas palika nepaveikts.

1994. gadā manu atvaļinājumu pārtrauca izdevība strādāt Air New Zealand firmā, pārvedot svētceļniekus no Indonēzijas uz Džidu. Tā dabūju atkal būt Džakartā trīs mēnešus. Kad visi svētceļnieki bija atkal atgriezušies, ANZ pusi no mūsu apkalpēm paturēja vēl kādus sešus mēnešus, lidojot Klusā Okeāna ceļus – no Oklendas uz Koreju, Austrāliju un Honolulu, Losandželosu; tā bija gluži negaidīta, pārsteidzoša, patīkama izdevība vēl pastrādāt kopā ar citiem „atvaļinātiem” apkalpes locekļiem. Kopš tās izdevības jau ir pagājuši 18 gadi. 

Tā mēs lēnām turpinām ikdienas dzīvi, krājam vasaras un skatāmies uz mūsu jauno paaudzi augam. Abi bērni – Jānis un Daina – ir pabeiguši universitāti, abi ar maģistra grādu biznesā, un vecākā mazmeita Alicia studē universitātē izglītības nozarē."


Atbalsts 

Eigita Dāvja Timermaņa sadarbība ar LU fondu aizsākās 2009. gadā ar atbalstu stipendiju programmai “Ceļamaize” un apvienības “Timermanis un Vējiņš” grāmatu dāvinājumiem Latvijas Universitātei.

2012. gada nogalē LU fonds dāvinājumā no Eigita Dāvja Timermaņa saņēma trīs zemes īpašumus, no kuru nestajiem augļiem turpmāk tiks sniegts atbalsts izciliem studentiem, kas veic tautsaimniecībai nozīmīgus pētījumus.

2017. gadā Eigits Dāvis Timermanis izveido stipendiju LU doktorantiem un doktora grāda pretendentiem konkurētspējas pētījumu veikšanai sociālajās zinātnēs.

2018. gadā pēc LU fonda aicinājuma E. D. Timermanis piekrīt novirzīt 3 500 eiro LU Absolventu takas izveidei LU Botāniskajā dārzā. Šis ziedojums veltīts viņa vecāku kā LU absolventa piemiņai.

Pateicoties Eigita Dāvja Timermaņa 7 867,21 EUR atbalstam, divi LU vēsturnieki – Reinis Ratnieks un Ēriks Jēkabsons – apkopo esošos un arhīva materiālus, lai izdotu grāmatu par kapteini Robertu Dāvidu Timermani. Grāmata būs interesanta ikvienam, kam interesē 20. gadsimta I puses Latvijas militārā vēsture un nacionālās pretošanās kustības vēsture.

2020. gadā ziedo 1 000 eiro.

Stipendiāti un atbalsta saņēmēji

2019./2020. akad. gadā – Laura Kadile (JF) un Ilgvars Rukers (BVEF).

2018./2019. akad. gadā – Kristīne Petrovska (BVEF).
2017./2018. akad. gadā – Ieva Pūķe (BVEF) un Madara Apsalone (BVEF).

MĒNEŠA MECENĀTS