Jānis Skrīveris

Studē: LU EVF bakalaura programmā, novirziens – uzņēmējdarbība.
Hobiji: Mūzika, kino, gleznošana, zīmēšana, kolāžas, mode, fotografēšana/fotoapstrāde, grafiskais dizains, laikmetīgā māksla, tehnika, ceļošana, velosports, skriešana, literatūra, bizness, arhitektūra, reklāma, feminisms, filozofija, zinātne.
Raksturo: Brīvs no aizspriedumiem, atraktīvs, izpalīdzīgs, loģisks, neatkarīgs, ar savu domu gājienu, rīkojos iedvesmas viļņu darbināts, apsēsti pretstatīts tipiskajam.
Moto: Ja tev nav nekādu ēnu, tu nemaz nestāvi gaismā.

Jānis Skrīveris 2014./2015.akad. gadā ir ieguvis Pētera Avena labdarības fonda "Paaudze" izcilības stipendiju 3000 eiro apmērā, par sevi stāsta:

„Pēc sava dzīvesstāsta, visticamāk, šķietu kā ikdienišķs un sabiedrībai ierasts jaunietis – bērnība kā bērnība, skolas gadi gluži kā visiem citiem, arī studijas drīzāk iesākušās ļoti raitā un pieņemamā gultnē.

Pēc savas iekšējās pasaules gribas domāt, esmu drīzāk īpatnējs, atsevišķiem cilvēkiem (dažkārt arī sev) neizprotams, reizē haotisks un rāms, stūrgalvīgs un kompromisu radošs indivīds.

Cilvēkus īsti sev klāt laist nepatīk, ielaist iekšā vēl mazāk. Gadu gaitā esmu iemācījies nejusties vientuļi, arī darbojoties pašam savā nodabā. Dzīvi nedrīkst pārāk ļoti apdomāt – tādā veidā var radīt tādas problēmas, kuru sākotnēji nemaz nav bijis. Ir jāļaujas mirkļa impulsiem un svaigam skatījumam uz apkārtējo.
Īpaši koncentrējos uz pareizām rīcībām un lēmumiem. Darbi runā tik skaļi, ka apslāpē izteiktos vārdus. Tādējādi ar labiem darbiem man izdodas mazliet mīkstināt manu aso mēli. Droši varu teikt, ka slikto īpašību man ir tikpat daudz, cik labo. Tas ir dzīves uzdevums atsijāt lieko un vietā likt nepieciešamo.

Ikdienā tiecos pēc miera. Miers nenozīmē atrasties ārpus trokšņiem, kņadas, bardaka un problēmām, miers nozīmē būt visu šo elementu epicentrā, taču iekšēji justies nosvērti un rāmi.

Sabiedriskās aktivitātēs neiesaistos, dažkārt mana vienīgā sabiedrība esmu es pats. Ja ir iespēja ko darīt bez liekām acīm un papildu ļaužu masām, tad tas izklausās pēc manis. Latvijas Universitātē studēt ekonomiku izvēlējos viena vienīga iemesla dēļ – gūt zināšanas tautas saimniecības un uzņēmējdarbības sfērā, lai dzīves gaitā rastu tam arī praktisku pielietojumu. Nav noslēpums, ka uzņēmējdarbība mani vilina, tā pēdējos gadus ir mans dzīves aicinājums.

Svarīgākais dzīvē man ir ģimene, tam seko pašapliecināšanās, taisnīgums un vienlīdzība. Ģimene ir pamats, stabils un drošs, uz kura attīstīt un pilnveidot sevi kā personību, būvēt karjeru un panākumus. Ja dažkārt pats sev uzgriežu muguru, tad ģimene – nekad.

Par stipendijas piešķiršanu tieši mani esmu līdz sirds dziļumiem pateicīgs ikvienai personai, kas bija iesaistīta lēmuma pieņemšanas procesā. Manis izvirzīšana kandidātu vidū man pašam jau šķita kā sasniegums un glaims. Stipendijas iegūšana lika apzināties savas spējas. Es patiesi ceru, ka tā palīdzēs man rast skaidrību par manu nākotni. Zinu tikai to, ka karjera kādu dienu nepamodīsies man blakus gultā un neteiks man, ka mani vairs nemīl – uz sevis sasniegto vienmēr var paļauties.

Esmu lepns par sevi, ka komisijas locekļiem likos kā adekvāts un pieņemams stipendijas ieguvējs. Apkārtējo novērtējums vienmēr liek justies labi un ērti.
Mani var dzert lieliem malkiem un tā arī neatdzerties līdz pat pēdējai lappusei.”