Kristīne Rotbaha

Studē: LU Humanitāro zinātņu fakultāte, Literatūrzinātnes, folkloristikas un mākslas doktora studiju programma, folkloristikas nozare.
Hobiji: Iepriekšējo paaudžu zināšanu un prakšu fiksēšana, uzglabāšana un popularizēšana. Dzīvesstāstu un dzimtas vēstures izpēte.
Gavilēšana vasarā, puzuru darināšana ziemā un dziedāšana visa gada garumā – tā ir daļa no nodarbēm, kas iekrāso dzīvi.
Raksturo: Praktiķe ar iekšēju nepieciešamību “rakt līdz saknei”, pragmatiska romantiķe ar labu intuīciju, krietnu devu paškritikas un lielu ticību labajam.  
Moto: Ripojošs akmens neapsūno.

"Ikvienas personas identitāti veido piederība savai dzimtai, nācijai, valstij, zemei – kā ģeogrāfiski, tā vēsturiski. Lai saprastu, kurp doties, jāizpēta – no kurienes esi nācis. Svarīgas, vēl nepietiekami novērtētas liecības iegūstamas no savas ģimenes, dzimtas stāstiem, tās spēj izskaidrot lokālās identitāte iezīmes. Taču sapratni par to, ar kādu vēsturiskās pieredzes bagāžu mēs katrs iekļaujamies savā tautā un valstī, varam smelties ne vien rakstītajos vēstures avotos, bet arī latviešu folkloras materiālos. Šie tautas mutvārdu avoti sniedz bagātīgas ziņas par nacionālajām īpatnībām, starp kurām katrs var atrast ko sev piemītošu.

Latviešu folklora kā vēstures avots ir manas zinātniskās pētniecības pamatu pamats, ko veiksmīgi var papildināt ar vēsturiskām liecībām, cilvēkstāstiem un tiesiskās domāšanas piemēriem mūsdienās. Pētot mantošanas tiesiskās ieražas latviešu folkloras kontekstā, varu izmantot savu pieredzi juristes darbā, kā arī zināšanas, kas iegūtas, studējot baltu filoloģiju LU HZF.

Esmu ne vien folkloriste zinātniece, bet arī praktiķe, vairākus gadus aktīvi darbojos folkloras kustībā Latvijā. Svinu godus, svētu gadskārtas un mācu to darīt citiem.

Saskare ar tradīciju dod stabilitātes sajūtu trauksmainajā ikdienā. Saskarsme ar daudz pieredzējušiem ļaudīm, ko iepazīstu folkloras un dzīvesstāstu zinātniskajās ekspedīcijās, mudina tikt – pāri, uz priekšu, cauri visam.

Reizēm dzirdētie dzīvesstāsti liek domāt un meklēt plašāk, ārpus ierastā izpētes lauka. Tie aicina pieņemt stāstījuma mantojumu un nodot to nākamībai, lai vēstījums neizgaistu kopā ar paaudzi, kas piedzīvojusi mums neaptveramo.

Tā radās nepieciešamība izpētīt un pavēstīt plašākai sabiedrībai par komunistiskā totalitārā režīma veiktajām represijām, ko atklāj ilgus gadus režīma upuru noslēpumā glabātie stāsti, beidzot izstāstāmi, nebaidoties no tālākām represijām. Mūsu, zinātnieku, pienākums ir tos uzklausīt un pavēstīt, lai nezūd viņu piemiņa.

Paldies LU Fondam un VDK zinātniskās izpētes komisijai par ticību un atbalstu, kas motivēja sen loloto ideju realizēt!"