Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
Krišjānis Lācis
Pēdējās izmaiņas veiktas:
17.12.2014.

Studē: LU Vēstures un filozofijas fakultātē, filozofijas maģistrantūra.
Hobiji: Naksnīga skriešana, pastaigas, pārgājieni, riteņbraukšana, arheoloģija, fotografēšana, mūzika.
Raksturo: Miermīlīgs, vienkāršs entuziasts.
Moto: “Redzi, visu Es daru jaunu.”(Atkl. 21:5)


Krišjānis Lācis "Ad verbum" stipendiju 3 000 eiro apmērā ieguvis 2014./2015.akad. gadā. Par sevi stāsta:

„Kad biju mazāks, gribēju būt arheologs. Tobrīd neizdzēšamu nospiedumu apziņā atstāja liela, ilustrēta grāmata par pasaules tautu mītiem un leģendām. Vēlāk, ap desmito klasi, izlasīju Nīčes “Tā runāja Zaratustra”, kas kļuva par nākamo pieturas punktu, pēc kura viss bija citādāk. Vēlējos studēt kaut ko saistībā ar reliģiju pētniecību, bet tā kā Latvijā šādas iespējas nebija – un lielās dzimtenes mīlestības dēļ valsts pamešana nekad nav bijusi starp izvēles iespējām – izturēju konkursu un tiku uzņemts LMA mākslas vēsturniekos, tiesa gan, tā vietā tomēr izvēlējos LKA tradicionālo kultūru un latviešu folkloru, jo šķita, ka šādi būšu tuvāk sākotnēji paredzētajam.

Ap šo laiku izlasīju Augustīna ‘Atzīšanos’, ļoti ieintriģēja. Otrā kursa pavasara semestrī devos Erasmus apmaiņas braucienā uz Islandi, Akureiri universitāti. Dzīve tālajos ziemeļos, pieklusinātos, teju klosterim līdzīgos toņos, zemē ar lieliem plašumiem un elpu aizraujošu telpas (tai skaitā apziņas) paplašinājumu, lika apstāties un padomāt. Spirgtais gaiss, cilvēku klātneesamība, jaunās, vēl topošās zemes elementu pirmatnējais spēks deva ieganstu pašam sevi atbrīvot no visa liekā. Sapratu, ka pats sev esmu zem jautājuma zīmes, tāpēc, atgriežoties Latvijā, nolēmu pamest iesāktās studijas un izvēlēties kaut ko pēc iespējas nepraktiskāku, nezināmāku, neko daudz nesološu un visnotaļ neparedzamu. Izvēle krita par labu filozofijai – disciplīnai, ar kuru iepriekš biju nosacīti saskāries tikai vienā LKA semestrī caur Austrumu filozofiju, kā arī gatavojoties skolas kultūras vēstures olimpiādei, vārdu sakot, filozofijas studijas man tobrīd parādījās kā visneskaidrākais, eksotiskākais un tāpēc jo vilinošākais variants.

Tajā vasarā izlasīju Sērena Kirkegora “Bailes un trīsas” – lai gan kādu brīdi jau biju mēģinājis tuvoties kristīgajam Dievam, mēģinājis saprast, ko tas vispār nozīmē, Kirkegora pieeja un stils mani pārsteidza nesagatavotu. Viņš uzdeva mīklu, kuras tuvumā vēlējos uzturēties. Jo drīz izlasīju Kirkegora “Slimību uz nāvi”, “Atkārtošanos” un “Filozofiskās drumslas”, šķiet, šo darbu kopiespaidā es beidzot ieguvu skaidrāku skatu un izejas punktu attiecībā uz to, ko nozīmē būt kristietim, ko vispār vēsta, runā un apliecina kristietība. Ilgu laiku uzskatīju sevi par panteistu, taču pēc saskares ar Kirkegora rakstīto un pēc pirmās nopietnākās iepazīšanās ar kristietības saturu, jēgu un būtību, sāku pārvērtēt savu pasaules uzskatu.

Ja iepriekš biju sevi saistījis ar cilvēcisko, kultūras vai civilizācijas artefaktiem, parādāmo, izsakāmo, uzrakstāmo, tad nupat pavērās kaut kas citādāks, lielāks, pārcilvēciskāks, grandiozāks, kas uzrunā cilvēku uz ‘Tu’ un uzdod viņam dzīvot labāk – kaut kas, ko iepriekš biju tikai neskaidri apjautis, atrodoties Latvijas dabā. Paralēli tam paliku cieši saistīts ar filozofijas studijām, atzīstot to par pareizo izvēli – piesaistīja nodarbošanās ar neredzamām lietām, domu arhitektūru (un ainavu), kas spēj iemiesoties un atstāt pēdas dzīvē un ikdienā, mainot gan individuālās, gan kolektīvās vēstures kursu. Visvairāk ietekmēja sajūta, ka filozofiskās diskusijas un vientuļas, spraigas domāšanas rezultātā laiku pa laikam piepeši attopies it kā stāvot pie pasaules pamatiem.

Sāku padziļinātāk interesēties par teoloģiju, sapratu, ka varētu būt kristietis, par spīti visiem ‘bet’, taču dabiskais kūtrums liedza iet uz baznīcu un iesaistīties kādā draudzē. Tālākā dzīves notikumu attīstība var tikt interpretēta vai nu kā paradoksālu sakritību un nejaušību ķēde, vai nu kā apzināts, kādas mīklainas, dievišķas pārraudzības labi izplānots un gudri vadīts process.

Satiku savu sievu, kļuvu par kristieti, apprecējos, mainījās viss un viss kļuva skaidrs. Kādu dienu, ar sievu pastaigājoties gar ezeru, sapratu, ka turpmākos gadus veltīšu filozofiskai mīlestības apcerei, protams, paša Kirkegora veikums līdz ar to bija pateicīgs un jo dāsns avots analīzei.

Iepriekš Islandē, līdz piepešas, tomēr tikai teorētiskas apjausmas līmenim bija pacēlusies atziņa, ka mīlestība, iespējams, ir visa pastāvošā jēga, pamats un saturs. Līdz ar kļūšanu par kristieti un stāšanos laulībā nobrieda vajadzība meklēt īstos vārdus, valodu, lai šo intuitīvo apskaidrību padarītu domājamu. Vienlaikus pēc iepazīšanās ar Lutera domām radās interese par sirdsapziņas fenomenu un tā iespējamu filozofisku tematizāciju, kuras īstenojums arī tika iekļauts nākotnes pārdomu klāstā. Jāpiebilst, ka akadēmiskajā filozofijā un tās vēsturē jutu zināmu badu un slāpes pēc šiem abiem - mīlestības un sirdsapziņas, jutu, ka tas vēl ir kontinents, kas jāatklāj. Šajā ceļā līdzās Kirkegoram blakus stājās Martīns Būbers, Martīns Heidegers, Žans-Liks Marions, Emanuēls Levins, Ludvigs Vitgenšteins, fakultātes pasniedzēji un daudzi citi.

Šis domāšanas ceļš vēl joprojām atrodas tikai pašā iesākumā, pārkāpjot pār mājas slieksni. No malas varētu šķist, ka dažādas interesantas grāmatas un lasītais ir tas, kas būtiski veidojis manus dzīves ceļus un īstenību, patiesībā, tie ir tikai komentāri, piezīmes uz lapas malām paša pieredzētajam, nojaustajam un sajustajam, jo vienīgie īstie un būtiskie manas domāšanas un dzīves ceļa iedvesmas avoti, dzirkstis, pamudinājumi, iemesli, jēga un autori ir mana sieva, ģimene, dzimtā zeme un daba.

Ņemot vērā “Ad verbum” ciešo saistību ar Sērena Kirkegora ienākšanu Latvijā, būt par “Ad verbum” stipendiātu, bez šaubām, ir liels gods un pamudinājums turpināt iesākto, kā arī vēl viens apliecinājums uzsāktā ceļa pareizumam.”