Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs

Karīna Narbute, strādājot laboratorijā. Foto no personīgā arhīva.
Tiekšanās pēc tīras, uz pierādījumiem balstītas zinātnes

24.01.2019.

Jauno pētnieku darba spars rezultējas jaunos atklājumos. Karīna Narbute ir Latvijas Universitātes (LU) Medicīnas fakultātes 2. studiju gada doktorante, kura veic pētījumu par progresējošas neirodeģeneratīvas slimības apturēšanas iespējām. Pateicoties LU fonda un mecenāta SIA “Mikrotīkls” atbalstam, pētniecība noris vēl augstākā līmenī.

Laba izglītība un zināšanas izglābs pasauli, uzsver K.Narbute, kuras ikdiena aizris LU MF Farmakoloģijas katedrā, izstrādājot doktora darbu “Eksosomu neiroprotektīvās īpašības Pārkinsona slimības modeļdzīvniekos”. Tā vadītāja ir profesore Vija Kluša, kura atzinīgi vērtē K.Narbutes attieksmi pret darbu, entuziastiski risinot ļoti aktuālu tēmu – kā aizsargāt centrālās nervu sistēmas bojājumus (galvenokārt dopamīnu sintezējošo šūnu bojāeju), kas izraisa Pārkinsona slimību. Pētījumā tiek izmantotas no cilvēka piena zobu cilmes šūnām izolētas eksosomu vezīkulas (EVs). Karīna veica gan Pārkinsona slimības modelēšanu žurkām ar neirotoksīna ievadīšanu attiecīgajā smadzeņu struktūrā, gan dzīvnieku izmainītās gaitas reģistrāciju (ar jaunu modernu aparatūru CatWalk), gan imūnhistoķīmisko analīzi, nosakot galvenā dopamīnu sintēzē iesaistītā enzīma tirozīnhidroksilāzes ekspresiju smadzenēs. Iegūtie dati liecināja, ka šo šūnu intranazāla ievadīšana noregulē līdz normālam līmenim visas minētās izmaiņas, kas norāda uz smadzeņu šūnu jaunu reģenerācijas iespēju ar Evs. Tas ir prioritārs darbs, un ne velti tas jau ir akceptēts publicēšanai augsta impakta (4,93) žurnālā Stem Cells Translation Medicine (Publikācija: Narbute et al., Intranasal administration of extracellular vesicles derived from human teeth stem cells improve motor symptoms and normalize tyrosine hydroxylase expression in the substantia nigra and striatum of the 6-hydroxydopamine-treated rat). Prof. Kluša pateicas mecenātam SIA “Mikrotīkls” par efektīvākām darba iespējām un uzsver, ka darbs noteikti jāturpina, veltot uzmanību reģenerāciju veidojošiem faktoriem, kas ir nākotnes uzdevums medicīnā vispār.

K.Narbute ir viena no 11 LU doktorantiem eksakto, medicīnas un veselības zinātņu jomā, kas šobrīd saņem LU fonda administrēto stipendiju.

Kāpēc esi izvēlējusies saistīt savu karjeru ar zinātni?

Izvēlējos palikt zinātnē, jo sapratu, ka man ir ļoti svarīgi uzdot jautājumus un pašai rast atbildes. Nemitīgā jautājumu uzdošana ievelk tādā patīkamā mutulī, kur nejūt laiku un izvirzītā mērķa vārdā esi gatavs mēnešiem strādāt, lai iegūtu rezultātus. Ņemot vērā, ka strādāju tieši pie neirodeģeneratīvu slimību pētniecības un zinu, cik būtiska ir nepārtraukta smadzeņu darbināšana, tad tieši darbs zinātnē nodrošina nepārtrauktu mācīšanos un pilnveidošanos.

Kā stipendija ir palīdzējusi tavai zinātniskajai darbībai un pašpilnveidei?

Mecenāta SIA “Mikrotīkls” stipendija man ir devusi iespēju pētnieciskos darbus paveikt ātrāk un patīkamāk. Ja man pietrūkst kāds reaģents, es to uzreiz varu pasūtīt un turpināt strādāt pie iesāktā. Ja ir nepieciešams doties uz kursiem kompetences celšanai, segt konferences dalības maksu, tad man nav jālauza galva, kur ņemt līdzekļus. Reizēm viss, kas ir vajadzīgs, lai turpinātu darbu, ir apmeklēt kādu koncertu vai izrādi, jo arī atpūtai ir milzīga nozīme, lai ar jaunu sparu varētu ķerties klāt eksperimentiem. Ar šīs stipendijas atbalstu man kopā ar kolēģiem un sadarbības partneriem iepriekšējā gada laikā izdevās realizēt grandiozu ideju – pārbaudīt vai no zoba pulpas cilmes šūnām izdalītas ekstracelulārās vezikulas spēj atjaunot dopamīnerģiskos neironus un gaitu Pārkinsona slimības modeļa dzīvniekos, ko līdz šim neviens cits nebija paguvis izpētīt. Rezultātus nupat publicējām augtas citējamības indeksa žurnālā Stem Cells Translational Medicine.

Kāda ir pētījuma aktualitāte?

Mēs dzīvojam laikmetā, kurā medicīnas sasniegumi cilvēkiem dot iespēju dzīvot ilgāk, bet līdz ar šo ieguvumu pieaug arī demences incidence cilvēkiem pēc 65 gadu vecuma. Demences attīstībā tieša saistība ir arī stresam un kaitīgajiem ārējiem faktoriem (UV starojumam, uzturam, mazkustīgam dzīvesveidam utt.), kurā mūsdienās dzīvo ļoti daudzi cilvēki. Tēma ir aktuāla, jo ikviens vēlas novecot skaisti un veselīgi, nezaudējot spēju skaidri domāt un darboties ikdienā, tāpēc mums nepagurstot ir jāstrādā, lai izprastu neirodeģenerācijas izcelsmes mehānismus un atrastu brīdi, kurā cilvēkam vēl ir iespējams palīdzēt un apstādināt tālāku slimības attīstību.

Kādi varētu būt nozīmīgākie ieguvumi zinātnē?

Pirmkārt, mans un manu kolēģu darbs palīdzēs veicināt neirodeģeneratīvo saslimšanu pētniecības virzību pretī jauniem terapijas līdzekļiem, kuri laimīgā scenārijā apturētu demences attīstību, lai pacients spētu saglabāt kognitīvās funkcijas. Otrkārt, šādi fundamentāli pētījumi nepieciešami, lai labāk izprastu patoloģiju attīstību, kas palīdzētu noskaidrot, kā apturēt slimību pirms tā ir sākusies.

Kādi ir tavi nākotnes plāni?

Manos nākotnes plānos ietilpst padziļināta iepriekš iegūto rezultātu analīze un to atkārtošana, kā arī noskaidrot, vai ekstracelulārās vezīkulas spēj atjaunot neironu komunikāciju ne tikai Pārkinsona slimības, bet arī Alcheimera slimības modelī. Ekstracelulārās vezīkulas ir ļoti kompleksas molekulas un līdz šim vēl nav izdevies noskaidrot precīzu to sastāvu, taču šobrīd mēs zinām, ka efekts no šādas terapijas ir, tāpēc turpmāk ir jānoskaidro mehānisms, caur kuru šie efekti ir panākti.

Ko tu novēli jaunajiem pētniekiem?

Jaunajiem zinātniekiem es novēlu būt ambicioziem un tiekties pēc tīras, uz pierādījumiem balstītas zinātnes!