Una Alksne

Studē: LU, Humanitāro Zinātņu fakultāte.
Hobiji: Grāmatu lasīšana. Dalība pasākumā „National Novel Writing Month” — 30 dienu laikā apņemties uzrakstīt 50 000 vārdu garu romāna melnrakstu. Piedalīties krosa sacensībās „Baložu bizons”, lietainās dienās labprāt dzīvojos pa māju, pavadot laiku dažādu veģetāru gardumu gatavošanā.
Raksturo: Zinātkāra un iekšupvērsta. Mērķtiecīga. Bieži izturos ironiski, bet manas personības centrā ir spēcīga nepieciešamība ticēt apolloniskajam: attīstībai, skaistajam, cildenā iespējamībai un pozitīva darba jēgai. Mans nebūt ne patīkamais dzinulis pastāvīgi attaisnot savu eksistenci un vienmēr prasīt no sevis vairāk, nekā ir paveikts, ļauj man lielā mērā identificēties ar Raini, protams, neizdarot nekādus salīdzinājumus talanta un sasniegumu ziņā. Cilvēki ir man teikuši, ka esmu perfekcioniste.
Moto: „Dzīvot ir attīstīt savas iedzimtās dāvanas līdz augstākai pilnībai un tās pareizi likt lietā.” (Rūdolfs Blaumanis).

Una Alksne ir Rīgas Valsts 1.ģimnāzijas absolvente. Par sevi stāsta:

„Studēju LU baltu filoloģiju un šogad pirmo reizi saņemu Kristapa Morberga stipendiju.

Esmu lielu pateicību parādā savai ģimenei. Tie ir cilvēki, kas vienmēr ir mani mudinājuši attīstīties, ar interesi sekojuši manām gaitām un snieguši atbalstu, kad vien ir bijis nepieciešams. Vecāki pamudināja mani iestāties Rīgas Valsts 1.ģimnāzijā un apmaksāja vidusskolā prestižo Starptautiskā bakalaurāta programmu. Vidusskolas laikā, pateicoties labiem skolotājiem, kurus cienu arī kā personības, esmu attīstījusi savas darba un organizācijas spējas un daudz uzzinājusi par pasauli un par sevi. Īpaši pateicīga jūtos klases audzinātājai Maijai Balodei un literatūras pasniedzējai Inesei Plaudei. Lielākā daļa manu klasesbiedru šobrīd studē ārzemēs, bet es izlēmu palikt Latvijā un studēt baltu filoloģiju, jo mani vienmēr ir interesējusi literatūra un valodas, bez tam kā latviešu kultūras daļiņa es negribētu pamest Latviju.

Ilgu laiku jutos vainīga par to, ka mani visvairāk interesē humanitāri jautājumi, jo mani vecāki un vecvecāki pēc izglītības ir ķīmiķi un mediķi. Iedziļināšanās literatūrā man likās nepraktiska, bezatbildīga nodarbošanās, greznība, par kuru liek maksāt citiem; es baidījos būt kā Tegularijs H.Heses romānā „Stikla pērlīšu spēle” — bezpalīdzīgs, melanholisks intelektuālis, kurš par spīti savam talantam ir sabiedrībai drīzāk apgrūtinājums nekā ieguvums. Tomēr, studējot Humanitāro zinātņu fakultātē, pirmo reizi dzīvē jūtu, ka esmu tieši tur, kur gribu būt, un manas intereses un ikdienas nodarbošanās vairs nav divas dažādas lietas. Beidzot esmu izšķīrusies saistīt savu nākotni ar literatūru, tās tulkošanu, pētīšanu un radīšanu.

Galvenais apsvērums, kas man lika pieteikties K.Morberga stipendijai, ir naudas grūtības: manas ģimenes ienākumi sasniedza tik kritisku līmeni, ka es sāku justies vainīga ne tikai par to, ka studēju tādu no reālās dzīves attālinātu jomu kā literatūra, bet arī par to, ka vispār studēju, nevis strādāju algotu darbu. Tāpēc palūdzu diviem pasniedzējiem rekomendācijas (liels paldies asoc. prof. Ojāram Lāmam un asoc. prof. Ievai Kalniņai par atsaucību) un aizpildīju pieteikuma anketu (process, kas lika man paskatīties uz sevi skaidrāk nekā iepriekš, uzdodot īsus un konkrētus jautājumus - kas es esmu, ko es varu, ko es daru?). Domāju, ka stipendijas komisija izvēlējās mani par vienu no divdesmit diviem laimīgajiem galvenokārt sekmju un finansiālā stāvokļa dēļ. Par pārējo varu tikai minēt, bet noteikti bija svarīga arī patiesa tieksme sevi pilnveidot, interese par to, ko daru, un aptuvena nākotnes vīzija.

Kopš zinu, ka man ir piešķirta stipendija, varu mierīgāk uzelpot un bez sirdsapziņas pārmetumiem vai materiāliem ierobežojumiem veltīt laiku studijām un kultūras pasākumu apmeklēšanai. Plānoju aktīvāk iesaistīties arī interešu izglītībā — šobrīd apsveru domu par orientēšanās sportu, kurā mani saista ne tikai iespēja aktīvi pavadīt laiku brīvā dabā, bet arī nodarbes mērķtiecība un azarts.

Kļūšana par stipendiāti nes līdzi arī atbildību. Es ne tikai nedrīkstu darīt kaut ko, kas kaitētu Universitātes un mecenāta labajai slavai, bet par manu pienākumu vairāk nekā jebkad ir kļuvis aktīvi censties, lai sasniegtu savu sapni, kopš citi cilvēki ir tam noticējuši un snieguši man savu uzticību un atbalstu. Tagad es nevaru savās veiksmēs vai neveiksmēs vainot apstākļus — viss ir daudz vairāk atkarīgs no manas pašas gribas un centības. Varu teikt, ka Latvijas Universitātes Fonds ir ielicis manu nākotni manās pašas rokās.”

2011. gadā Una aizstāvējusi bakalaura darbu par tēmu "Estētisms Friča Bārdas lirikā" un 2013. gadā maģistra darbu par tēmu "Fantastiskais Jāņa Veseļa īsprozā".