Projekta vadītājs, LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes doktorants Aigars Kokins. Foto: Toms Grīnbergs, LU.

Latvijas Universitātes fonda atbalstītos projektus raksturo tēmu daudzveidība. Par seno krāsu simboliku un Latvijas izejmateriālu izmantošanu okera krāsu veidošanā ar Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes pētnieku Aigaru Kokinu sarunājas Māris Zanders.

Noskatījos video Krāsu zemes, tomēr atļaušos apšaubīt, ka tavs projekts aizsākās, pastaigājoties brīvdienā pa mežu un kādā gravā ieraugot kaut kādus iežus. Kā projekts sākās?

Man pašam ir gleznotāja izglītība, absolvēju konceptuālās glezniecības darbnīcu. Jāsaka, tad, kad tu pats studē glezniecību, tev, protams, ir svarīgas krāsu īpašības, bet sevišķi krāsu tēmā tu neiedziļinies. Bet ir indivīdi, kuri ne tikai ir mākslinieki, bet kuru interese par krāsu robežojas ar vēsturnieka interesi. Līdzīgi ir ar mani. Projekts ir izvērsies plašumā, es, piemēram, esmu pabeidzis rakstīt grāmatu par sarkano krāsu simbolismu, par aizvēsturi, par auglības kultiem. Šo tēmu loku pētīt ir ļoti interesanti; ja mēs atrodam kaut kur, teiksim, 280 000 gadu senu sarkano toņu pielietojumu, tad mēs varam teikt, ka tā ir liecība par zināmas kultūras pastāvēšanu. Līdz ar to priekšstati, ka pirms pārdesmit tūkstošiem gadu mūsu senči bija kaut kādi mazattīstīti radījumi, izrādās kļūdaini.

Tā es sāku rakstīt Krāsu zemju pētījumu, skatīties, kādi resursi mums Latvijā ir, kā tie vēsturiski izmantoti. Mūsdienās mēs esam pieraduši visu nepieciešamo nopirkt, tomēr agrāk cilvēki, tostarp Latvijā, centās atrast risinājumus saviem spēkiem. Jāatzīst, ka mans deklarētais uzdevums bija izpētīt un atdzīvināt šādu praksi, bet vēsturiskā izpēte, šķiet, sazarojās pārāk plaši – mani ieinteresēja arheoloģiskās liecības, jautājums, kādēļ cilvēki vispār lietoja sarkano krāsu. Uz šo jautājumu atbildi veidoju septiņu gadu garumā, kur “pa starpu” bija arī atbilžu meklējumi Indijas kultūrā, vēdās. Latvijas Universitātes fonda un mecenāta "Mikrotīkls" atbalsts deva iespēju šai tēmai dot tautsaimniecisku aspektu. Respektīvi, paralēli teorētiskai izpētei radās iespēja mēģināt pašam izveidot krāsu. Atklāti sakot, tā bija diezgan liela uzdrīkstēšanās gan no manas, gan fonda puses, jo izrādījās, ka šis process ir visnotaļ sarežģīts.

Senos laikos cilvēki saberza uz akmens attiecīgo minerālu, smērēja virsū kaut kādus taukus un lietoja kā krāsu. Savukārt, ja mēs gribam krāsu ielikt tūbiņā un pārdot, sākas cita veida uzdevumi un metodes. Ir jāsāk pētīt tādas īpašības kā neatslāņošanās, stabilitāte un daudzas citas, jo krāsa pēc savas būtības sabrūk. Tu savieno pigmentu ar eļļu, noliec, atgriezies pēc diviem mēnešiem un redzi, ka krāsas vairs nav. Tātad jāķeras pie pētījumiem par pigmentu īpašībām – piemēram, cik mazam vai lielam pigmentam jābūt smalkuma izpratnē. Cik smalks pigments bija renesanses laikmetā, cik – mūsdienās? Proti, pat ja mēs ņemam šo vienu, smalkuma, kritēriju, viss mainās – eļļas absorbcijas spējas, gaismas laušanās un atstarošanās, daudzas citas īpašības. Tāpēc gandrīz viss pētījumam paredzētais laiks un nauda tika izlietota, lai izprastu vispirms pigmentu. Bet es taču biju apsolījis nevis pigmentu, bet krāsu! Nācās projektu paplašināt, pirkt jaunas iekārtas. Tu iedomājies uztaisīt krāsu, bet tu neapzinies visu, kas tev būs nepieciešams šī mērķa sasniegšanai. Testi, kvalitātes pārbaudes… Ko vispār nozīmē kvalitatīvas krāsu zemes? Piemēram, man sākotnēji “kvalitatīvs” nozīmēju tādas, kur vismazāk elementu, ja tā var teikt, vistīrākās. It kā loģiski, vai ne? Attiecīgi tu braukā pa Latviju un meklē šādus tīros elementus. Atrodi tīros elementus un saproti, ka tiem ir diezgan šausmīga krāsa. Tad tu pērc citu izstrādātāju pigmentus, salīdzini, veic analīzes, un secini: jā, krāsa ir superīga, savukārt sastāvs ir haoss. Tu secini, ka nevis elementa tīrība ir kritērijs, bet krāsa, tu sāc meklēt nevis ķīmiskos elementus, bet krāsu. Jāņem vērā tas, ka arī krāsa mainās. Pigmentos tā ir viena, sajaukta ar eļļu – atšķirīga. Īsi sakot, lai iegūtu pigmentu, nepieciešams ilgāks laiks, kurā saprast, kas ar konkrētās vietas ģeoloģisko iezi izdarāms, lai iegūtu jēdzīgu, smuku pigmentu. Un tikai pēc tam tu vari ķerties jau pie krāsas izveidošanas. Tas ir ļoti interesants process, jo krāsa ir autordarbs. Principā tā ir komercnoslēpums – neviens tev nestāstīs, kā viņš taisa savu krāsu.

Tu mani samulsināji. Tevis teiktais attiecas arī uz krāsu, ko es varu nopirkt, teiksim, veikalā Valdemāra ielā iepretī Mākslas akadēmijai?

Tu, protams, vari mēģināt noskaidrot kāda ražotāja krāsas sastāvdaļas, bet tas vien tev neko nedos, jo ir ļoti būtiska secība, kādā tās lietotas, cik ilgi tu šīs sastāvdaļas noturi, cik ilgi berzē utt.

Zināmā mērā tu gan arī atbildēji uz jautājumu, ko es kautrējos uzdot. Proti, ja neskaita to, ka tev ir vairāku gadu garumā bijis interesanti, ko tas dod, ka ir izveidota krāsa. Man likās, ka tā nav baigā “raķešu zinātne”.

Tātad projekta praktiskā puse ir tā, ka nu ir pierādīts, ka šeit Latvijā var iegūt pigmentu un to pārdot. Tev jāsaprot, ka krāsa ir kļuvusi ļoti sarežģīta. Ja mēs skatītos lielās ražotājkompānijas, kuru nosaukumi tev droši vien neko neizteiks, tad mēs redzētu, ka ļoti atšķirīgas ir Lielbritānijā ražotās krāsas – viņi ļoti aizraujas ar reoloģiju, ar krāsas struktūru. Tu liec krāsai virsū otiņu un jūti, ka tai ir struktūra. Itāļiem viss ir maigi, ne tik sarežģīti (smejas). Itāļiem ir paveicies tādā izpratnē, ka vietējie pigmenti ir spilgti, krāšņi.

Mūžu dzīvo, mūžu mācies. Man likās, ka – nedaudz ālējoties – visu mūsdienās ražo Ķīnā. Nebiju iedomājies par šā lokālā aspekta noturīgumu.

Man šķiet, ka tu neapzinies nošķīrumu starp mākslas krāsu un arhitektūras krāsu. Mākslas krāsas, protams, ir salīdzinoši neliels segments, toties principā tās var veidot ikviens, kuram ir nepieciešamās iekārtas. Kaut savā pagrabā. Es saskatījos par šādiem džekiem, un man arī gribējās par tādu kļūt. Tas, ko es nebiju ņēmis vērā, ir tas, ka lielākā daļa no viņiem pigmentus pērk. Tas krāsas radīšanu atvieglo. Savukārt, ja mēs runājam par salīdzinoši lielām kompānijām, tad lasot ar manu tagad sasniegto izpratni par krāsu, ko viņi tur gāž klāt – kaut kādus alumīnija stearātus un līdzīgi –, nav pārliecības, kas ar šo krāsu būs pēc pieciem gadiem…

Vai es pareizi saprotu, ka Latvijā pieejamie ieži nozīmē, ka mēs varam iegūt tikai šādus sarkani brūnus toņus?

Es mēģināju iegūt krāšņākus toņus, un patiesībā tas man paņēma diezgan daudz laika. Es ļoti gribēju dabūt dzelteno okeru. Vienkāršoti izsakoties, Latvijā ģeoloģija ir tāda, ka visur klāt ir dzelzs. Tiklīdz tev ir dzelzs klāt, tev klāt nāk arī šāds sarkanīgums, un tu iegūsti nevis skaisti dzeltenu, bet tādu dzeltenīgi brūnu. Interesanti, ka itāļiem arī dzelzs ir klāt, bet viņiem krāsas kristāliskā struktūra ir tāda, ka viņiem dzeltenais okers ir. Es izmēģināju malt kopā ar kaļķiem, vēl citus variantus, tomēr mēs nevaram modificēt kristālu struktūras, tas ir pārāk dziļi minerālu uzbūvē. Mums ir dzeltenie ķieģeli, ražoti Latvijā. Viņi maļ kopā ar kaļķiem, tāpēc krāsa nav izteikta, nav piesātināta. Mākslas krāsai tā neder.

Kopumā ir ļoti interesanti, ka reģionāli cilvēki atšķiras ne tikai kultūras, temperamenta izpratnē, bet arī krāsu aspektā. Piemēram, mums Latvijā ir šie, formulēšu tā, pielauztie toņi – gaumīgi, bet piezemēti. Latvieši arī tādi ir (smejas). Itāļiem ir spilgtas krāsas, un viņi paši ir temperamentīgi.

Pastāsti par ikonu projektu.

Esmu gleznotājs, tomēr izlēmu, ka pats nevaru savu krāsu testēt, tāpēc pieaicināju citus māksliniekus. Bija dažādi – “kāpēc tā krāsa tik ātri žūst?”, “kāpēc tā krāsa nežūst?”, “kaut kāda ne tāda …” (smejas). Ļoti vērtīgi – strādāt, lai iegūtu krāsu, kas nav “ne tāda”. Pēc tam mani uzrunāja ikonu gleznošanas darbnīca, kuriem bija radusies iecere uzgleznot ikonas, lietojot tikai Latvijas toņus. Idejai ir vēsturisks pamats, jo ikonu veidošanā tradicionāli tiešām ir lietoti vietējas izcelsmes toņi. Iziet mūki no klostera, savāc kaut kādus mālus, krāsu zemes tuvākajā apkaimē. Ja tā padomā, tad patiesi būtu savādi, ka ikona Latvijā būtu gleznota ar Ķīnas pigmentiem… Un tad es apņēmos viņiem nepieciešamos pigmentus piegādāt. Šo to es sagādāju, šo to sagādāt nevarēju. Piemēram, mums īsti nav kaolīna mālu, līdz ar to grūti dabūt smuku balto toni. Melnajai krāsai es viņiem berzu sodrējus. Arī sarkanīgi brūnos, dzeltenīgi brūnos toņus. Kā jau teicu, kaut ko viņiem nācās piepirkt klāt, tomēr kopumā galarezultāts, manuprāt, bija fantastisks.

Tavuprāt, kā projektam būtu jāvirzās tālāk?

Mēs esam pieradījuši, ka var iegūt pigmentu. Tas ir galvenais. Tagad iedomājies ikdienā ierastos celiņus velosipēdistiem. Mums principā nav jāimportē pigments no Ķīnas, lai uztaisītu sarkanbrūnu asfaltbetonu. Mēs varam piejaukt klāt vietējo pigmentu. Savukārt, ja runa ir par krāsu, tad, kā jau saprati, ar to ir papildu uzdevumi, vajadzētu vēl kādu gadu pastrādāt ar tiem. Tam ir objektīvi iemesli. Piemēram, līdzšinējā procesā manā rīcībā nebija reoloģijā lietota instrumenta. Man izlīdzēja dažiem mērījumiem, bet man nepieciešami 123 šādi mērījumi, tāpēc vajadzētu vēl papildu testus izbalēšanai, piedevām. Varbūt izklausās kā nianses un detaļas, tomēr es apzinos arī savu atbildību, ja es gribu likt savu krāsu blakus krāsām, ko ražo firmas ar simts gadu vēsturi. Ja es dodu savu krāsu, teiksim, restauratoriem, man jābūt pilnīgai pārliecībai par savu produktu. Par to, kas izdarīts līdz šim, es varu runāt ar tīru sirdsapziņu, jo zinu, ka izdarīts ir viss iespējamais.

 

SKATĪT VIDEO >>

 

Dalīties