Projekta "Prātnieku laboratorija" vadītāja Dr.math. Ilze France. © Foto: Toms Grīnbergs, LU Komunikācijas un inovāciju departaments

Starp Latvijas Universitātes fonda pārraudzītajiem projektiem ir arī tādi, kuru mērķis ir izglītības kvalitātes paaugstināšana. Ar projekta Prātnieku laboratorija, ko finansiāli atbalsta uzņēmums Mikrotīkls, vadītāju Ilzi Franci sarunājas Māris Zanders.

Jauns pakalpojums vai projekts visbiežāk parādās tad, ja ir sajūta, ka kādā segmentā kaut kā pietrūkst. Starpdisciplināras mācību programmas “Prātnieku laboratorija” izstrādāšana droši vien arī saistīta ar šādu situāciju.

Pirmsākums bija tāds, ka mēs, proti, Latvijas Universitātes Starpnozaru izglītības inovāciju centrs, bijām jau diezgan daudz strādājuši ar pedagogiem, arī ar vidusskolēniem, un mēģinājām saprast, kas notiek ar, sauksim tā, mazajiem bērniem, sākumskolā. Sapratām, ka šajā grupā faktiski nav piedāvājuma tiem bērniem, kuri vēlētos kaut ko papildus darīt eksaktajās zinātnēs. Mēs skatījāmies ļoti praktiski: mūzikas skolas ir, sporta skolas ir, dažādi pulciņi ir, savukārt. ja bērnu vairāk interesē eksaktās zinātnes, izvēle faktiski ir tikai robotikas vai lidmodelisma pulciņi. Radās doma izveidot piedāvājumu lokam, ko angliski apzīmē kā STEM (Science, Technology, Engineering, Mathematics), un mērķauditorija būtu 4.–6. klašu skolēni. Projekts guva Latvijas Universitātes fonda atbalstu, turklāt jāuzsver, ka atbalsts bija trīs gadu garumā un visnotaļ nopietns, tāpēc mums bija reāla iespēja izmēģināt, lai saprastu, kas strādā, kas nestrādā. Mēs vēlējāmies, lai bērniem ir iespējas iegūt jaunas zināšanas, ne tikai lasot grāmatas, bet arī kaut ko praktiski darbojoties. Tāpēc arī šāds projekta nosaukums – Prātnieku laboratorija.

Pati ieminējāties, ka praksē parādījās, vai “galvā izdomātais” darbosies vai nedarbosies.

Tātad mēs iecerējām koncentrēties uz trim prasmēm. Pirmo varētu apzīmēt ar “kā domā inženieri”. Otro – “kā domā matemātiķi”, trešo – “kā domā pētnieki”. Apstiprinājās mūsu pieņēmums, ka šajā vecumā grupā bērni labprāt iegūst jaunas zināšanas, ja tas notiek ar kaut kā darīšanas starpniecību – veidojot modeļus, taisot eksperimentus utt. Tāpat pierādījās, ka svarīgi ir vienas tēmas ietvaros likt kopā dažādus fokusus. Piemēram, ja runa ir par gaismu, tad bērns, salīdzinot dažādu dzīvnieku redzi, iegūst zināmu priekšstatu par bioloģisko aspektu, savukārt, pētot atstarošanos no dažādiem materiāliem un darbojoties ar lāzerstariem, rodas priekšstats par fizikas sadaļu. Respektīvi, atšķirībā no tradicionālās attieksmes, kad zināšanas skolēnam tiek dotas kā kaut kas jau, tā teikt, pabeigts un gatavs, mēs orientējāmies uz to, lai viņš veido sev zināšanas.

Projektā bija aprobācijas grupas, kurās varēja pieteikties faktiski ikviens atbilstoša vecuma bērns, un parādījās, ka patiesībā viņi spēj diezgan daudz, ka viņi ir gatavi šādam piedāvājumam.

Man ir jautājums saistībā ar jēdziena “darīšana” dažādām formām. Proti, cik mana personīgā pieredze liecina, skaidrs, ka šā vecuma indivīdi labprāt kaut ko “dara”, nevis “lasa”, bet ar “darīšanu” tiek saprasta ķimerēšanās viedtālruņos. Nevis pasīva “sēdēšana” šajos viedtālruņos, bet praktiskas darbības ar lietotnēm, tomēr jebkurā gadījumā tā ir virtuālā, nevis reālā pasaule.

Tā gluži nav. Kad bērni darbojas ķīmijas sadaļā, skatoties, kas “izšķīst”, kas “neizšķīst”, kā var uztaisīt slāņainus šķīdumus, kad viņi paši var kaut ko bērt un darboties, interese ir. Jautājums ir par to, vai var izdomāt tādu stāstiņu, kas bērna uzmanību uzāķē. Piemēram, sapinot kaut ko līdzīgu detektīva sižetam, kurā ietilpst nepieciešamība uzrakstīt šifrētu vēstuli. Projektā bērniem bija iespēja apmeklēt arī reālu laboratoriju Latvijas Universitātes Dabas mājā, un es jums teikšu, ka tur dažu īsti mājās nevarēja dabūt – tik ļoti visādi eksperimenti ar, formulēsim vienkāršoti, degšanu viņiem patika. Šajā vecumā bērnos ir vēl dabiska dzirkstelīte kaut ko uzzināt, un galvenais ir to nenodzēst – pretējā gadījumā, nonākot 8. klasē, viņiem jau ir izveidojies stereotips, ka ķīmija ir kaut kas “grūts”.

Kā jūs tiekat galā ar brīnišķīgo pretjautājumu – bet ko man tas vēlāk dzīvē dos?” Piemēram, varētu šķist, ka kaut nedaudz atšķirt koku sugas piedienas ikvienam cilvēkveidīgajam, tomēr principā saprotams ir arī jautājums – un kas no tā mainīsies – zinu es vai nezinu?

Jā, mēs arī saskārāmies ar to, ka egli no priedes neatšķir (smejas). Man šķiet, ka problēma ir tad, ja bērnam vienkārši pasaka, ka “tev tas ir jāzina”. Savukārt tad, kad mēs braucām uz mežu, tas notika dabiskāk, jo mēs jau bijām vidē, kur ir egles un priedes. Citiem vārdiem sakot, ir jāveicina pasaules izzināšanas process, nevis gatavu formulējumu iegaumēšana.

Es piekrītu, ka bērni labprāt uzdod jautājumus, tomēr tad parādās aspekts prast atbildēt. Mēs sākām runāt par kokiem, un es varu iedomāties ļoti pareizu jautājumu: “Kādēļ priede izaug tik gara?” Principā es mācētu atbildēt, bet diez vai saprotami bērnam. Savukārt atbilde “tu vēl esi pārāk mazs, tāpat nesapratīsi” arī nav laba.

(Smejas.) Tas ir izaicinājums skolotājiem. Manuprāt, svarīgākais ir nevis jautājumu noraidīt, bet izteikt gatavību to apdomāt un atbildēt nedaudz vēlāk. Mums ir izveidojusies tradīcija, ka “skolotājs zina visu labāk”, un šādā tradīcijā, protams, var būt vilinājums jautājumu, uz kuru īsti nezini atbildi, noraidīt, pasakot “to tu mācīsies vēlāk”. “Vēlāk”, iespējams, bērnam vairs nebūs intereses.

Kā jūs mērāt projekta rezultātus? Proti, tas, ka bērniem ir bijis interesanti, ir brīnišķīgi, bet, piemēram, kā jūs saprotat, vai ir attīstījusies loģiskā domāšana?

Mums 6. klasēm bija nodarbību cikls par to, cik daudz var ticēt tam, kas redzams kinofilmās. Kad runa bija par fiziku, izvēlējāmies to fragmentu no seriāla par Misteru Bīnu, kur Bīns piesien balonus pie bērnu ratiņiem, ratiņi paceļas gaisā un aizlido. Tātad konkrētās nodarbības tēma bija: vai tā tiešām varēja notikt? Kā es varu pārliecināties par to, kā bija? Protams, bija jāņem talkā reāli baloni ar hēliju, tomēr svarīgākais bija tas, ka bērniem bija jāizdomā eksperiments, ar kura palīdzību pārliecināties par fragmentā redzamā patiesumu, viņi paši meklēja informāciju, cik apmēram sver šādi ratiņi, un tā tālāk. Labāk lai cilvēks pats ar savas loģikas un eksperimentu starpniecību par kaut ko pārliecinās, arī dabaszinātnēs, nevis mēs viņam pasakām “tas ir tā, un punkts”.

Kādi plāni projekta tālākai attīstībai? Redzu, ka skolu skaits, ar kurām notikusi sadarbība, ir gana liels, bet principā tā ir tāda labā nozīmē elitāra darbošanās.

Mēs, Latvijas Universitātes Starpnozaru izglītības inovāciju centrs, bijām iesaistīti arī Skola 2030 projektā, tāpēc Prātnieku laboratorijas projekts mums ļāva no cita skata leņķa paskatīties arī uz to, kas būtu jāiestrādā, ja tā var teikt, parastajā mācību saturā. Savukārt, ja jautājums ir par laboratorijas projekta nākotni, mēs vēlamies piedāvāt profesionālo pilnveidi skolotājiem, tostarp dodot atbilstošus mācību materiālus. Cik mums ir bijusi komunikācija par šo tēmu, skolotāji šādu iespēju novērtē ļoti atzinīgi, jo problēma ir ne tikai presē daudzinātie finansiālie aspekti, bet arī laika trūkums, lai sagatavotos. Proti, katra skolotāja paša ziņā ir tas, cik viņš no šiem materiāliem izmanto, tomēr viņa rīcībā vismaz ir jau sagataves. Formulēšu citādi: tieši tāpēc, ka, kā jūs to nosaucāt, elitārs virziens neļaus sasniegt plašu skolēnu loku, mūsuprāt, ir vērts pamēģināt to sasniegt ar atbilstoši sagatavotu skolotāju starpniecību. Papildus mēs vēlamies attīstīt virzienu, ko var apzīmēt kā konkursi, olimpiādes. Mums ir noslēgts līgums ar Valsts izglītības satura centru. Atšķirībā no pierastā olimpiāžu formāta mūsu iecerētajā ir komanda, kurā bērni paši nedaudz specializējas – piemēram, divi dabaszinātnieki, divi matemātiķi, divi programmētāji. Pieteikšanos bijām ieplānojuši jau maijā, bet Covid-19 iejaucās, nācās atlikt līdz septembrim. Pieteikšanās būtu pirmā kārta, otrajā komandas par konkrētu tēmu atsūta viņu sagatavoto video, trešā kārta notiktu jau Latvijas Universitātē. Mums ir zināma pieredze, jo kaut kas līdzīgs notika pērn pavasarī. Tad komandām paralēli sacensībām bērnu izvēlētās specializācijas jomās bija arī kopīgs uzdevums izveidot kaut kādu inženiertehnisku risinājumu. Pagājušajā gadā tas bija “vēja auto”. Divu stundu laikā jāizveido reāls risinājums – kaut kas, kas kaut nedaudz kustas (smejas).

Ja mēs runājam par vēlamo rezultātu STEM zināšanu jomā skolā, tad vai varat formulēt savu sajūtu par to, kādam te vajadzētu būt kopējam minimumam? Esmu saskāries ar noapaļoti skanošiem formulējumiem “veicināt radošu domāšanu, prasmi strādāt komandā” utt., tomēr varbūt ir kāds subjektīvāks formulējums?

Jā, ir Ministru kabineta noteikumos aprakstīti standarti, savukārt skolotāju ziņā ir tas, kā viņi strādā, lai standarti tiktu sasniegti. Strādājot ar skolotājiem, man ir uzdots ļoti konkrēts jautājums: “Kā mēs zināsim, ka jaunais mācību saturs reāli kaut ko dod?” Nu, ko es varu atbildēt, ja ne – kā mēs paši strādāsim, tā arī būs. Jo, patiesi, lai kas būtu ierakstīts standartā, atslēgas cilvēks ir skolotājs. Tiesa, šī tēze raisa jautājumu – cik gatavi mēs esam skolotājos ieguldīt? Praksē mēs redzam, ka ir ļoti labi skolotāji, un ir tā, kā mums neliekas pareizi. Un tad savukārt ir jautājums, vai mūsu rīcībā ir atskaites sistēma, kas ļautu saprast, kas īsti stundās notiek? Un, ja kaut kas nav īsti labi, ko skolotājs pats var sev palīdzēt, ko skolas vadība, un ko mēs? Nedomāju, ka skolotāja rāšana un kritizēšana ir labākais risinājums. Starpnozaru izglītības inovāciju centrs vairākos pētījumos ir analizējis šos jautājumus, mēs esam, ja tā var teikt, sēdējuši simtiem stundu klasēs, lai iegūtu priekšstatu. Tāds mums ir, un būtu labi, ja tas tālāk attīstītos par analīzes un no analīzes izrietošu rekomendāciju sistēmu.

Dalīties