Prof. Ernests Felsbergs ģimenes lokā savās lauku mājās Cēsu raj. “Pipariņos”. Attēlā: E. Felsbergs, bērni Alberts, Lūcija un Aleksandrs, sieva Ģertrūde.

Ik gadu septembris ir svētku mēnesis Latvijas Universitātei (LU) un tās kuplajai saimei kā Latvijā, tā citur pasaulē. Pirms simt gadiem stūrakmeni Latvijas nacionālajai universitātei lika mūsu valsts inteliģence. Cildinot savu vecāku un vectēva prof. E. Felsberga ieguldījumu humanitāro zinātņu pētniecībā un pilnveidošanā, mecenāts Guntis Bērziņš 1999. gadā radīja piemiņas stipendiju.

Viens no nozīmīgākajiem Latvijas Universitātes stūrakmeņiem un pamatlicējiem ir profesors Ernests Felsbergs (1866-1928), kurš pēc Latvijas valdības aicinājuma aktīvi iesaistījās LU izveidošanā un kļuva par vienu no tās Satversmes autoriem. Pēc viņa ieceres Latvijas Universitātei bija jābūt visaugstākā Eiropas līmeņa augstskolai. Īpašā profesora rūpju lokā bija antīkās kultūras pētniecība un popularizēšana.

Felsbergu dzimtas zinātniskais mantojums

Bagātīgās Felsbergu dzimtas saknes atrodamas Vidzemē jau 19. gadsimta sākumā. Johans Ernests Teodors Felsbergs dzimis 1866. gada 7. novembrī Taurenes pagastā. Pabeidzis Cēsu apriņķa skolas kursu, ilgāku laiku strādāja par skolotāju. Vēlāk iestājas Tērbatas Universitātē (tagad – Tartu Universitātē), kur studēja klasisko filoloģiju (1897-1901), bet tai pašā laikā bijis mājskolotājs un draudzes skolotājs. 1920. gadā aizstāvējis disertāciju “Brāļi Grakhi”.

Gredzenus mija ar Lūciju Ģertrūdi (Lucy Gertrude, dz. Coates) (1876-1949), viņu ģimenē dzimuši trīs bērni: Lūcija, Alberts un Aleksandrs. Lūcija Beatrise Felsberga-Bērziņa (1907-1999) ir mecenāta Gunta Bērziņa māte. Viņa 1935. gadā Latvijas Universitātē ieguva maģistra grādu filoloģijā, specializējoties angļu valodā un literatūrā. No 1939. gada LU Filoloģijas un vēstures fakultātē lasīja lekcijas angļu literatūrā, un 1944. gadā tika ievēlēta par privātdocenti. II Pasaules kara radīto seku dēļ ar ģimeni devās uz rietumiem, kur no 1946. līdz 1949. gadam bija asociētā profesore angļu un amerikāņu literatūrā jaundibinātajā Baltijas Universitātē, Hamburgā, un vēlāk Pinnebergā. 1949. gadā ar ģimeni emigrēja uz Austrāliju. Tur Guntis Bērziņš satika savu dzīvesbiedri Laimu Asju (dz. Biezaite) (1942), un izaudzinājis četrus dēlus, turklāt vecākais dēls Valdis Bērziņš LU ieguvis maģistra grādu arheoloģijā un doktora grādu Oulu Universitātē Somijā.

Prof. E. Felsbergs pirmais vēlētais Latvijas Universitātes rektors.

 

“Uzskatu, ka šajos laikos ir svarīgi, ka cilvēki ir pēc iespējas vairāk izglītoti, tādēļ ir nozīmīgi atbalstīt augstāko izglītību,” pauž ilggadējais LU mecenāts, prof. Ernesta Felsberga piemiņas stipendijas dibinātājs, profesionālais inženieris un sabiedriskais darbinieks Guntis Bērziņš (1938) un uzsver, ka, ceļot Latvijas valsti, tās lielākais un vērtīgākais dabīgais resurss ir tās cilvēki. “No valsts viedokļa tas ir pats par sevi saprotami, ka ir vajadzīga pēc iespējas labāka un kvalitatīvāka augstākā izglītība. Visiem tiem, kuri ir spējīgi, vajadzētu būt iespējai iegūt šo izglītību,” uzsver G. Bērziņš.

Stipendiju fonds radīts 1999. gadā, vecākiem Lūcijai un Arvīdam (1907-2000) aizejot mūžībā pirms 20 gadiem. “Man šķita, ka vislabākās investīcijas ir ieguldīt izglītībā Latvijā. Ar tā laika LU prorektoru prof. Juris Krūmiņu attīstījām ideju par stipendijas dibināšanu.”

Šīs stipendijas mērķis ir studiju laikā atbalstīt spējīgus, centīgus un sabiedriski aktīvus LU humanitāro zinātņu studentus. Kopš 1999. gada stipendiju ir saņēmuši  37 LU bakalaura, maģistra un doktorantūras studenti no Humanitāro zinātņu fakultātes (HZF), Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes (PPMF) un Vēstures un filozofijas fakultātes (VFF).

Ar modernu skatu nākotnē

Mecenāts G. Bērziņš, kurš lielu mūža daļu pavadījis Austrālijā un Lielbritānijā, Latvijas Universitātei tās nākamajā gadu simtenī velta trīs novēlējumus – būt modernai tās attīstībā, caurvītai ar starptautiskām vēsmām un spējīgai apvienot lietišķo ar praktisko kā zinātniskajā, tā mācību darbā. “Mani ļoti rezonē tas, ko ir teicis mūsu jaunais Valsts prezidents Egils Levits – viņa vīzija ir par modernu Latviju. Man gribētos saredzēt Latvijas Universitāti kā modernu universitāti Latvijā,” tā novēl G. Bērziņš. Turklāt viņš akcentē, ka “ir svarīgi, ka Universitāte uztur ciešu kontaktu un saikni ar absolventiem, jo viņi var sniegt ļoti lielu mijiedarbību ar sabiedrību. Prieks redzēt, ka šis process Latvijas Universitātē ir sācies, bet tam ir jāvirzās vēl tālāk. Vēl tagad – 60 gadus pēc absolvēšanas, mana “alma mater” – Jaundienvidvelsas Universitāte Sidnejā man reizi mēnesī atsūta elektronisku ziņu lapu, tā mani informējot par aktuālāko universitātes dzīvē”.

 

Mecenāts Guntis Bērziņš. Foto: Toms Grīnbergs, LU Komunikācijas un inovāciju departaments.

 

“Svarīgi, ka LU patstāvīgi, ne tikai kā vieslektori strādā arī mācībspēki no ārzemēm. Viņi dos modernās vēsmas no citām augstskolām, palīdzot attīstīt dažādus jaunus virzienus. Jūtu, ka LU notiek ļoti daudz pētniecības darbu, bet gribētos, ka lektori vēl vairāk ir iesaistīti pētniecībā, un pētnieki no institūtiem arī lasītu lekcijas. Tas būtu bagātinoši no abām pusēm, ja lektori darītu pētniecisko darbu, bet pētnieki – lasītu lekcijas.”

Latvijas Universitātes sākotne

Latvijas Augstskola (tagad – LU) tika dibināta 1919. gada 28. septembrī. Nepilnu gadu vēlāk, 1920. gada augustā, E. Felsbergs pēc jaunās Latvijas Republikas uzaicinājuma atgriezās dzimtenē un kļuva par Latvijas Augstskolas pagaidu rektoru (1920-1922), bet pēc Ministru kabineta apstiprinātā Latvijas Universitātes Satversmes likuma viņš kļuva par pirmo vēlēto LU rektoru (1922-1923).

Kā zināms, 1917. gada jūnijā Tērbatā norisinājās latviešu skolotāju kongresa augstskolu sekcija. Tur trīs dienas pirmo reizi sistemātiski apsprieda jautājumu, uz kādiem pamatiem būtu jāveido augstākā izglītība Latvijā, un nolēma Rīgā dibināt autonomu augstskolu, kas veicinātu arī zinātnes attīstību. Latvijas Augstskolas organizācijas padome uzsvēra, ka tai jābūt autonomai savā pedagoģiskajā un zinātniskajā dzīvē, tai ne vien jāsagatavo darbinieki dažādām valsts dzīves vajadzībām, bet arī jāveicina patstāvīga zinātniska pētniecība. Augstskolai, no vienas puses, jāuztur dzīvi sakari ar savu tautu, no otras puses, ar citām pasaules universitātēm.

Šajos gados prof. E. Felsberga enerģija galvenokārt bija veltīta jaunās universitātes organizēšanas darbam, turklāt viņš bija zinātnieks un mācībspēks, lasīja lekcijas klasiskajā filoloģijā, grieķu vēsturē, antīkajā kultūras un mākslas vēsturē. Kā klasiskās filoloģijas un mākslas profesors viņš dibināja arī LU Mākslas vēstures kabinetu, kurā tika savākti gan vērtīgi antīkās mākslas un kultūras priekšmeti, gan tai veltītā literatūra, gan tā laika plašākā antīkās kultūras attēlu un diapozitīvu kolekcija. 

 

Prof. E. Felsbergs, strādājot pie savas grāmatas “Grieķu vāzu gleznas” lauku mājās Cēsu rajona “Pipariņos” (1926. gads).

 

Prof. E. Felsberga spalvai pieder vairāk nekā 20 zinātnisku publikāciju latviešu, angļu un krievu valodā. To vidū īpaši atzīmējamas grāmatas: “Ievads grieķu mākslas vēsturē”, “Akropole un Panteons” (abas 1926) un “Grieķu vāzu gleznas” (1927). Savukārt 1928. gada martā LU Filoloģijas un filozofijas fakultāte Felsbergu ievēlēja par LU Goda doktoru honoris causa klasiskajā filoloģijā. Jau tā paša gada 31. augustā profesors pēc smagas slimības aizgāja viņsaulē.


Par Latvijas Universitātes fondu

Jau kopš 2004. gada Latvijas Universitātes fonds nodrošina iespēju mecenātiem un sadarbības partneriem atbalstīt gan LU, gan citas vadošās Latvijas augstskolas, tā investējot Latvijas nākotnē. LU fonda prioritātes ir atbalstīt izcilākos studentus un pētniekus, veicināt modernas mācību vides izveidi, kā arī universitātes ēku būvi un rekonstrukciju.

Dalīties